*

Vilnītis turpina būt traks - dzenā Nikolaju (pacieš samērā eleganti, ar neizmērojam nīgruma izteiksmi sejā, palecot malā), Trīni (šausmās brēc, šņāc un glābjas skrienot augšā kokos), Radžu (pilnīgs izmisums purnā). es nebrīnīšos, ja viņš drīz sāks dzenāt arī manus vecākus. ja viņš būtu cilvēks, viņš droši vien būtu no tiem, kas atņem naudu un mantas bērniem no zemākām klasītēm.
bijām jaukā izjādē šodien un satikām veselu lērumu zvērus - 1 gab stirniņu, ļoti tuvu un mierīgi stāvošu, 1 gab (Lieldienu) zaķi, ļoti tuvu un mierīgi sēdošu, 2 gab zalkšus - 1 gab peldēja pļančkā, 1 gab gulēja miris uz grantinieka, X gab ķirzaciņas, 1 gab ļoti skaistu suni, kurš izskatījās pēc pandiņas, jo bija balts ar melniem pleķiem ap acīm un uz muguras.

( Otrās Lieldienas )

p.s. un diezkāpēc ir tā, ka mums ar biedreni kopā jājot izjādē un abām lietojot edmundu, maršruts reizēm atšķiras pat par 2 kilometriem? lai gan ejam kopā un ieslēdzam/izslēdzam aplikāciju ar dažu minūšu starpību.

mēs tai dienā bijām Strenčos. visa kopējā pilsētas noskaņa tieši tāda arī likās. starp citu vienā vietā mums pretī brauca vesela padsmit automašīnu kolonna ļoti priecīgā noskaņā. protams visas bija pilnas ar cilvēkiem ar pudelēm rokās.

p.s.
stulbumam nav robežu un diemžēl tas nenotiek paralēlā universā
1
2

pavasaris. vēls vai agrs, es neatceros. bet bija +25 komplektā ar biezu, nenokusušu sniegu. visa ģimene bijām Smiltenē, visi priecīgi rosījās. sniegs, galvu reibinošā ātrumā, burtiski izkūpēja gaisā. es biju maza, cik tieši - neatceros. bet sniega kaudze pie lielā jasmīnkrūma bija man pāri galvai. tērpta īsos šortiņos, strīpainā krekliņā ar sirsniņveida kabatu uz krūtīm un gumijniekiem kājās, es kāpelēju pa kaudzi. viena kāja iebruka čaganajā sniegā un raujoties ārā gumjnieks palika iesprūdis. spiegdama iekāpu ar basu kāju sniegā. visi smējās un smaidīja un ķeksēja ārā manu gumijnieku.