*

mana pēdējā laika mīļākā nodarbe ir iet uz ganiem un vērot zirgu dzīvi. es gan arī pagājšvasar mēģināju, bet tolaik biju tāda krietni nepārliecinātāka un racionālais prāts lika mazliet kautrēties no šādas bezjēdzīgas nodarbes. tagad esmu salasījusies ārkārtīgi iedvesmojošās, dziedinošās un aizraujošās Lindas Kohanovas grāmatas (Riding between the worlds un Tao of Equus) un sanāk labāk ļauties savām iekšējām sajūtām, neklausoties prāta vecišķajos iebildumos.
katrā ziņā zirgu dzīve ir ļoti aizraujoša. tā pilnībā norisinās šeit-un-tagad, tā ir ļoti rotaļīga, tai pašā laikā nopietna un dziļa. ļoti dzīva. vienīgi skatoties tajā paliek arvien šausmīgāk žēl zirgu, kuri tiek visu mūžu turēti stallī, bez iespējām dzīvot pašiem savu, ar cilvēkiem nesaistītu dzīvi un veidot attiecības ar ciltsbrāļiem. stallis = cietums. kaut kas tik pat nežēlīgs, kā turēt suni pie ķēdes.
kas attiecas uz augstākminētajām grāmatām - tās ir iesakāmas un varētu būt ļoti interesantas arī tiem, kuri tā speciāli nefano un neinteresējas par zirgiem. visādā ziņā tur piedāvātais skatījums uz emocijām ir jēdzīgākais ar kādu jebkad esmu saskārusies. jēdzīgāks un saprotamāks nekā visvisādās ezotēriskās, pašpalīdzības vai variācijas-par-budisma/vēdiskajām-tēmām grāmatiņās. es beidzot saprotu kāpēc man arvien grūtāk paliek uzturēties cilvēkos un varbūt šī saprašana man palīdzēs kaukad tais cilvēkos atgriezties.

( tur ārā )

arī attiecībām ar savu zirgu tā ganos sēdēšana nāk par labu. vērojot viņa dzīvi un attiecības ar savējiem var uzzināt šausmīgi daudz ko jaunu. visādas lietas un personības aspektus, kuri paņemot viņu uz izjādi vai treniņu, nekādi nevar atklāties. un zirgam patīk, ka es tur kūkoju. liekas viņš tā silti smaida par to.