12. Novembris 2011


spoku laiks

Posted on 2011.11.12 at 00:00
man:: daudz vēl šodien ko darīt
skan: Austra
Tags: ,
priekšvārds: savas, jau iepriekšminētās, tīrīšanas akcijas ietvaros, nedēļas sākumā aizrāvos ar elektroniskās sarakstes dzēšanu. lasīju un dzēsu, lasīju un dzēsu. baigi daudz, kas bija iekrājies, senākā korespondence pat no 2005. gada. salasījos, sadomājos visko. arī to, ka joprojām pagātnē ir kaukādas nepabeigtas lietas, ko vajadzētu novest līdz galam. un pēc visa tā, pēdējās dienas man piemetās tāda spocīga sajūta. it kā man apkārt būtu sastājušies cilvēki no tiem laikiem un klusi mani vērotu. nevis tie, kas viņi ir tagad, bet kaukādi viņu aspekti, daļas - nu tie un tādi, kādi viņi bija tolaik. ļoti reāla tā sajūta.
vakardiena: aizgājām ar [info]digna uz Nabaklabu. man šausmīgi gribējās beidzot tikt pie padancošanas un tā kā diseni lika Ivo, cerējām, ka varēsim no viņa izspiest sev tīkamu deju mūziku. aizgājām un es lielāko vakara daļu nosēdēju ar šitādu seju - Photobucket. tas, kas tur darījās bija neaptverami - cilvēki kāvās, krita zemē, kašķējās, tika mesti ārā. viens džeks skrēja uz WC vemt, bet nepaspēja un ar slaidu šalti pievēma WC durvju ārpusē. tad uzradās daži mani sennesatiktie pilsētasbiedri, bet sadirsās savā starpā par neko un katrs ar savu taksi aizbrauca mājās. jo vakars uzņēma apgriezienus, jo vairāk spoku un rēgu sāka līst no pakšiem laukā. nu tas ir cilvēki no pagātnes. vienā brīdī uzradās pat viens no maniem ex, kuru es nekad, nekur nesatieku un, par kuru pārlasītās un izdzēstās sarakstes iespaidā bija radusies sajūta, ka kaukas tur nav labi un, ka moš vajag sakontaktēt. diemžēl vakar viņš nebija kontaktējams vispār - izskatījās kā amfiku sašņaucies un droši vien bija arī. karoč klubā darījās pilnīgs vājprāts un gaisā virmoja nospriegota agresija (šodien dzirdēju stāstus, ka tā esot bijis arī citās galvaspilsētas izklaides vietās). tai pašā laikā bija ļoti pārliecinoša sajūta, ka tas ir pareizi ka es tur esmu un visu to redzu. nu ka man nezkāpēc tur ir jābūt un jāskatās. ka es nedrīkstu dusmoties, augstprātīgi raukt degunu, iedomīgā riebumā novērsties vai vēlnezinko. likās, ka ir vienkārši jāsēž un viss mierīgi jāpieņem. to arī cītīgi darīju, līdz brīdim, kad gandrīz vienlaicīgi visi cilvēki notinās, klubs palika pavisam tukšs un mēs varējām iesniegt Ivo savu dejojamo dziesmu listi. Ivo bija jauks un centās, lika visu kas viņam bija no tā ko prasījām, bet mēs savukārt dancojām un tas bija neeeenormāli forši. dancots nebija drausmīgi, drausmīgi sen - man likās ļoti jocīgi, ka dancojot kratās un plivinās mati, tā kā skaidrs, ka iepriekšreiz dancots vēl tad, kad man viņi bija pavisam īsi (pēdējā reize kad atceros sevi dancojam bija devītā gada januārī). nodancojām līdz brīdim, kas apsargs gribēja iet gulēt un teica, lai visi iet prom. pa ceļam pie [info]digna vēl iegājām TB, kurš priekš 6iem no rīta bija apbrīnojami pilns.
nobeigums: tā pagātnes cilvēku sajūta spoku sajūta turpinās. visādi cilvēki uzpeldēja arī šodien uz ielas/teātrī. es neesmu pārliecināta par to, kas tas īsti ir, bet ir sajūta, ka ir jāsaliek punkti. jāpabeidz lietas, uz kuru nepabeigtību tik ilgi pievērtas acis. lietas, no kurām kādreiz vienkārši aizbēgts, pametot tās pusratā. nezinu. ļoti, ļoti jocīgi man tas viss liekas.

Iepriekšējā diena  Nākošā diena