*

šodien manās rokās kādu pusstundu intensīvi asiņoja mans suns*.
man gan jau mostoties likās, ka šai dienai providence paredzējusi kaut ko skābu.

______________
*dzīvs, sašūts, ieģērbts manā maikā un guļ uz sava tepiķīša

zirgiem pa pagājušo nakti izsprāgusi ziemas vilna. vakar vēl nebija. bij tādi gludi un spīdīgi - šodien jau ritīga pūka. kaut kā maģiski skaista liekas doma, par zirgu, kurš saulei rietot ošņā gaisu un domā - arvien vēsāki veļi satumstot glaužas pie maniem siltajiem sāniem. ir pienācis laiks. tas jādara šonakt. un tad viņš stāv ārā, dzestrā un lietainā oktobra naktī un cītīgi dzen spalvu. militmetru pa milimetram. organisms strādā, asinis riņķo un no matu folikulām apņēmīgi šķiļas siltais ziemas kažoks.

mājās braucot redzēju padsmit gājputnu kāšus. milzumelni ķeburi zilajās debesīs. sāku skaitīt, tiku līdz apmēram desmit, bet tas vēl ne tuvu nebija viss. tālāk neaizskaitīju, jo man tomēr bija arī jāstūrē. likās tik šausmīgi skaisti, ka gandrīz apraudājos.