*

jocīga tā dzīve. vairākas nedēļas pavadījām nelielā, bet nepārtrauktā frustrācijā, ko darīt ar Skaņu Mežu. iet, neiet? pirkt biļetes vai nepirkt? kur ņemt naudu (abiem šobrīd vējš kontos svilpo)? un, kur mēs nakšņosim, vai, kas maksās par taksi uz Salaspili? un vai vispār varam iešanu ar darbu apvienot? pāris dienas atpakaļ apspriedāmies un nonācām pie konklūzijas, ka nemaz tā baigi negribas iet, nekas tāds mūs nenormālinteresējošs tur nau un, ka jautājums atrisināts ar šī gada festivāla neapmeklēšanu.
atviegloti uzelpoju, saplānoju šīm dienām visādus citus plānus un tad, kā zibens no skaidrām debesīm mūsu saujiņās par baltu velti iekrita uz visām trim dienām derīgas aproces (paldies, Jenc) un visi jau noraktie jautājumi, izņemot vienu (to par biļetēm), sāka griezties atkal pa riņķi.

tātad vakar aizskrējām pēc mana darba. biju diezgan izbesījusies, jo darba beigās pavadīju labu laiciņu staipot pa trepēm smagus vīriešu uzvalkus, sasvīdušus aktieru kreklus un veselu lērumu kurpju. trāpījām Preses namā īsu brīdi pirms sāka uzstāties tie grabinātāji. jāatzīst, ka skaņas viņiem bija ļoti smukas, bet es nebiju spējīga atrast tur kaukādu kopstāstu apakšā un māksla, kas neko nestāsta man liekas garlaicīga uz bezjēdzīga. kaukādā brīdī, kad tie grabinātāji no trim bija transformējušies par vienu, vēl garlaicīgāku, man no darba beša, miega un garlaikotības kombinācijas sāka nākt virsū kaukāds delīrijs, ar ķiķināšanas lēkmēm un knosīšanos. nospriedām, ka nav ko un braucām mājās. izrādījās gan, ka viss ritīgais labums vēl tikai nāca, bet nu neko.
šodien bi paredzēti divi ciemiņi, bet viens atteicās pats, otru atteicām. paņemsim no tēta auto un brauksim. ganjauieslabāk. un rīt ari.