*

aizgāju šorīt uz treniņu, a tur četrgadīga meitenīte atnākusi pirmoreiz uz nodarbību - ritīgs uķipuķiķuķi skatiņš - tāda maza lellīte, rozā džemperītī, uz sirmās Upenītes. bet priekš pirmās reizes meitēnam ļoti labi sanāca.

man ar bija brīnumjauks treniņš. plānots bija iziet apvidū, bet tā kā biedrenes mīļotais Rēbuss bišķi saskādējis kāju, palikām laukumā. sagaidīju, kad atbrīvosies Upene un konstatēju, ka zirga pamainīšana iepriekšreizē ir nākusi par labu. pēc Eiropas nezkāpēc bija daudz vieglāk stingri un smuki turēties puspiesēdē uz Upenes. turpinājām strādāt ar kavaletēm un visādiem staipīšanās-grozīšanās-vadības vingrinājumiem. beigās 2x pārlecu 30 cm augstu krustiņšķērslīti (kopš 1997. gada nekas tamlīdzīgs nav darīts) un pašās beigās Upene man uzdāvināja brīnišķīgus lēkšus - manlieks līdz šim es tādus no viņas biju dabūjusi tikai apvidū, laukumā nekad. pateicībā iedevu garas, brīvas pavadas un vienkārši ļāvu, lai zirgs skrien cik grib un cik patīk.

vēl forši, ka beidzot atcerējos uz treniņu uzvilkt krūšturi. mani pupi ir tik mazi, ka gravitācijai vienkārši nav viņiem, kur pieķerties, lai noturētu pie zemes. un ta viņi jājot ļoti traucējoši kratās. ziemā tās drēbju kārtas viņus noturēja pie vietas, bet tagad, pēdējos treniņos bišķi biju izbesījusies tās tirināšanās dēļ. bet vispār krūšturī jūtos kā suns uzpurnī.