*

karoč tā. es tagad, kā jau kārtīgā Perpendikula Valstībā, novelku svītru virs visa tā, kas man nedod mieru un dzīvoju tālāk bez bēdu!
lai viss, kas tur apakšā paliek, lēnā garā pats sadalās, sakārtojas, sariktējas. izšķīst un uzsūcas kopējā pieredzes un gudrības masā.

vot šitāten:

droši vien, ja es varētu caurām dienām dzīvoties pa stalli, man ar mieru un mierīgumu nebūtu nekādu problēmu, tiesa gan tāda bēgšana no pasaules vien sanāktu.

šodien Upene bi aizņemta, jāju ar Eiropu, viņa tāda sportiskāka, tramīgāka - lec pa gaisu no putniņiem un koku čīkstoņas. gāja diezgan labi un interesanti, strādājām ar kavaletēm, puspiesēdi visās gaitās (manliekas, rīt kājas normāli sāpēs), tik lēkšos šī man ne pakam negribēja iet, nomocījāmies abas ar to.
jāju ar viņu tik otro reizi. nenāk no viņas tas bezglīgais miers, kas no Upenes, lai gan forša tāpat. nu, piemēram, kad nagus tīrīju - iztīru vienai pakaļkājai, kamēr eju apkārt, lai tiktu pie otras, šī jau stāv pacēlusi kāju bez prasīšanas un gaida.

tagad ne vella negribas uz darbu braukt. pilns vēders ar salātiem arī.