*

vakardienas koncī gāja ļoti, ļoti, ļoti jocīgi. satiku daudzus sen neredzētus un nesen redzētus cilvēkus. daži nebija satikti tik sen, ka brīnījās par maniem īsajiem matiem (kaut cik gari mati pēdējo reizi man bija 2005. gadā). un, lai gan es biju pilnīgi parasta - izskatījos parasti, uzvedos parasti un jutos parasti, lielais vairums nezkāpēc izrādīja izteiktu vēlmi ar mani mīļoties, bučot mani un teikt visādas jocīgas lietas (pārsvarā glaimus un komplimentus).
bet visdīvainākais bija tas, ka mana drauga bijušās draudzenes bijusī draudzene, kuru es vispār nepazīstu, pasauca mani malā parunāties un teica, ka kāds esot teicis, ka kāds esot teicis, ka kāds esot teicis, ka man liekoties, ka viņai pret mani kaut kas esot, bet patiesībā neesot. to, ka meitenes ir neapšaubāmi virtuozas kluso telefonu spēlētājas es gan zināju jau sen. man arī bērnībā tā spēle patika.

bet tagad man sāk likties, ka dīvainības cēlonis nav vakardiena, bet vispārēja cilvēku jukšana prātā, jo tikko saņēmu savādu vēsti no kāda puikas, kuru esmu dzīvē satikusi tikai pāris reizes un pret kuru bišķ vairāk nekā pirms gada ļoti nelādzīgi izturējos t.i. piedzēros, nogrābu un pametu (un par to man ļoti kauns).

ai, man bija viskascits vēl un savādāk sakāms, bet es ļoti atvainojos - es vakar piedzēros un lieliski pavadīju laiku un šodien gāju uz darbu un tik pirms brīža atbraucu mājās un es absolūti nespēju sakoncentrēties savākt domas un vēl pierakstīt tās sakarīgā tekstā.