*

sapnī redzēju Pēru Gintu. pareizāk sakot Pēra Ginta galvu, kura karājās pie debesīm mēness vietā. ar lokainiem matiem. kā es zinu, ka tas bija Pērs Gints, es nezinu.
vēl sapnī man bija liela, veca, paklausīga, brūna ķēve un meitene, kas it kā bija mana māsa.

mēs tikko bijām uz konci Eiropas kamermūzikas šedervi Rudens Kamermūzikas festivāla ietvaros, Mazajā ģildē.
spēlēja ansamblis Raro - klavieres, vijole, alts, čells.
programmā - Šūberts, Brāmss, Vasks.

Šūberts - Noktirne - skaisti.
Brāmss - 3. Klavierkvartets - ļoti skaisti, brīžiem skrēja skudriņas pār kauliem, bet uz beigām likās, ka nevar vairs uztvert/absorbēt. ilgi gan tā sajūta nebija, jo tad bija starpbrīdis un turpinājumā -
Vasks (bija klāt pats personīgi) - Klavieru kvartets - neprātīgi skaisti. tās vairs nebija skudriņas. tā bija strāva, kas gāja caur ķermeni.
beigās ovācijas un aplausi tik ilgi, kamēr kvartets sēdās atpakaļ savās vietās un nospēlēja vēl vienu skaņdarbu.

kopumā patika ļoti, ļoti. likās arī atbilstoši gadalaikam - tā rudenīgi un mazliet sērīgi.