*

nokost galvas, nokost galvas, nokost visiem, visiem, visiem vīriešiem galvas.
nu apmēram tā, kā vecos laikos Kurzemes krasta lībieši pavasaros ķēra vārnas, ar zobiem nokoda galvas un cepešos cepa. buljonos vārīja. pusdienās ēda, vakariņās ēda, brokastīm ar atstāja, bet, ja naktī sagribējās vēl, tad klusi, klusi uz pieliekamo lavījās. uzkost pa druskai.

es gaidu kad ziedēs jasmīni.

tagad man ir tāda sajūta it kā būtu jāiet atpakaļ, pa tādu pašu lietainu, miglainu un dubļainu nakti kā toreiz un jāmēģina atrast visas, visas vissīkākās manu zobu detaļiņas, drumstaliņas, atlūziņas un pilnīgi perfekti viņas atkal jāsaliek kopā.
bet es salikšu. es zinu. nu ne jau zobus, bet to, ko vajag salikt kopā manā galvā. kkāds tīkls, režģis, pamats man jau ir, tikai tās tīkla acis vēl jāaizauž ciet. ar ko - to gan es vēl nezinu.

apmēram divu stundu klīšana pa poliklīniku bija kkas apmēram līdzvērtīgs Alises piedzīvojumiem Brīnumzemē, jo īpaši pēc tam, kad okuliste man iepilināja acīs tos jokainos pilienus un viss sāka šilierēties, nu kā kkādā aizdomīgā dragtipā. nu jau ir gandrīz okei, bet acis gan joprojām ir nevis zaļas, bet melnas. nu zīlīte pa visu aci.
bet uz šarmantā ķirurga jautājumu, ņemot man šuves ārā, - vai man bijis kāds krimināls negadījums? - atlika tikai atjautāt - "vai tad Jūs Kriminalinform neskataties?"
ā un slimības lapa man būs vēl vismaz līdz 25.03. - nu mājas un miera režīms, tā ka gaidu izklaidētājus un, ja tādu būs par maz, tad aiz garlaicības turpināšu te rakstīt daudz, daudz visādas dumības gudrības.
tagad paēdīšu un braukšu pie zobārsta. tas varētu vairs nebūt tik jautri kā poliklīnika.