*

vienīgie brīži, kad es varbūt varētu nožēlot kko no savas dzīves ir tie, kad esmu mēģinājusi kkā apspiest savu jukumu. tieši tāpēc, es neraugoties uz laikapstākāļiem, ietērpšos klasikā Salaspils puikas prikidā, pisīšu ārā ar ļasiku un klausīšos smuko Madame Germen albūmu.
vēl man liekas, ka viss februāris, kas sākās jau 29.01., ir viena nenormāli ievilkusies otrdiena.

mana sirdsapziņa atpūšas Polinēzijā vai slēpo Kilimandžāro. es pa to laiku kurinu sev elli, kurinu ar bērzu, ar osi, ar sveķaini smaržīgām priedēm. kurinu ar melniem plastmasas maisiem, ar sprāgstošiem šīfera gabaliem. kurinu elli, kurā triljons gadus sildīties. kad nebūsi blakus. es ceru, ka mana sirdsapziņa neatgriezīsies. ka to sagūstīs un pārdos par prostitūtu vai, ka tā kritīs un sadauzot galvu zaudēs atmiņu. es viņai acīs nevaru skatīties. pati sev gan joprojām mierīgi varu. jo nešaubos.

bez tiem diviem vakardienas stratēģiskajiem izgājieniem, no kuriem, viens man ir ļoti neizdevīgs un otrs mazliet izdevīgs, varēja mierīgi iztikt. tā būtu labāk ne tikai man, bet visām iesaistītajām personām.
priekā!