*

kārtējo nakti pirms eksāmena pavadīju guļot, pārliekot modinātāju pa pusstundai uz priekšu un sapņojot - redzēju ballīti Vecrīgā, no kuras mājās pa apsnigušu bruģi gāju ieķērusies elkonī Konverdž dziesmai Grimhārtblakrouz, kura bija ieguvusi cilvēciskas būtnes veidolu - nu džinsiņās un tumšbrūnā jakā. tikai seja tāda kā izplūdusi. pa ceļam jutām, ka priekšā ir kkāds ļaunums un gājām tam ar līkumu. tālāk satikām Teātra Bāra Restorāna bārmeni policistes tērpā, kura brīdināja mūs no tā ļaunuma un teica, ka ejot tīrīt Teātra Bāru no ļaunumu saturošajiem klientiem. tālāk nezinu, kas notika, jo neizturēja sirdsapziņa un cēlos augšā.

abet eksāmens bija kārtējā laimīgā nejaušība - cienījamais profesors bija atcēlis iespēju izvilkt biļeti un sagatavojis katram jautājumu no kādas konkrētās personas neapmeklētas lekcijas. man, protams, tā bija viena no divām biļetēm, kuru vakar pirms aizmigšanas biju izlasījusi. apžilbināju viņu ar lielisko atmiņu, paziņojot, ka pirmajos Vispārējos Dziesmu Svētkos piedalījās 45 kori ar 1003 dziedātājiem un dabūju savu 9.

aizdomīgi ilgi man izpalikuši divi no trim galvenajiem dzīves kompontentiem, kas ir izraisījis un turpina izraisīt tādas enerģijas uzkrāšanos manī, kuru nav iespējams izlietot nekādā citā veidā, kā vien tajā, kam tā paredzēta.
vēl trakāk ir tas, ka šonedēļ man darbā nav jābūt vispār un tāds zināms un noteikts iemesls braukšanai uz galvaspilsētu ir tikai filozofijas un psihoanalīzes eksāmens 5dien no rīta.
tas viss manī rada nopietnas bažas, par to, ka divi pagaidām trūkstošie dzīves komponenti varētu kkad atgriezties manā ikdienā kkādā nevajadzīgi katastrofālā veidā. pie kam, pasaulē nepieciešamā līdzsvara dēļ, tajā brīdī uz kādu laiku no manas dzīves varētu pagaist pirmā un galvenā dzīves sastāvdaļa. un tas ir pavisam biedējoši, jo manuprāt, nav pasaulē nekā bīstamāka kā dzert un drāzties bez laimīgu nejaušību klātesamības.