par draudzeni - man liekas ka stacionārs vispār ir vienīgais reālais risinājums. AD dzer un uz folovap vizītēm brauc, bet man ir sajūta, ka viņa vnk psihiatram nestāsta reālo situāciju un gluži tāpat kā mums visiem apkārtējiem mēģina pēc iespējas izlikties, ka viss taču normāli. attiecīgi arī zāles netiek piemeklētas atbilstošas. tāpēc cik esmu runājusi ar cilvēkiem, kas ir bijusi darīšana ar tādām smagas formas depresijām, tad visi saka, ka vajadzētu padzīvot brīdi stacionārā uz novērošanu, lai var reāli saprast kādas zāles tur vajag. bet - es taču nevaru pieaugšu cilvēku ar varu iebāzt stacionārā.
Ar varu nevari, bet pierunāt vari vai aizvedot pie psihiatra izstāstīt savas raizes par situāciju. Es domāju, ka tur tāpat arī šobrīd ārstēšanas procesa ietvaros notiek gan runāšanas terapijas gan nodarbības u.tml. un ir vietas, kur tas nav kaut kas drausmīgs kā iepriekšējā gadsimtā. Jebkurā gadījumā var mammai izstāstīt, ka ja kas un liekas, ka ir pagalam traki, arī šajā situācijā drīkst zvanīt ātrajiem. Iespējams būs jāpagaida, bet neticu ka pavisam neatbrauks arī šobrīd. Jebkurā gad. vakaros un brīvdienās ir arī ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis, iespējams ir kādi psiholoģiskā atbalsta tālruņi viemaz tavai mammai par šo situāciju
es esmu nogurusi no tās runāšanas. es principā jau gadiem mēģināju pierunāt aiziet pie tā psihiatra. vēl tad, kad nebija tik slikti kā ir šobrīd. arī tagad, kad izdevās aizvest, es pati pierakstīju, ar viltu dabūju viņas personas kodu, jo bez tā nevarēja pierakstīties un viņa neatbildēja uz ziņām. es esmu visai tiešs cilvēks un regulāri esmu ar viņu runājusi - ka re kā paskaties - ir taču slikti, tev nav spēka dzīvot, tā nevar turpināties, vajag palīdzību. viņa uz sekundes simtdaļu atzīst un tad čiks viss nomainās un ir atkal uzspēlēts - nē, nē, es jau saņemos, man rīt būs brīva diena, visu satīrīšu, kaķu kakas pa visurieni mētājas, jo tikko nomainīju barību un viņiem vēderiņi sastreikojušies. es vnk pati jūtu, ka mani komunikācija un cīņa ar visu šo velk depresijas virzienā. komunicējot ar viņu liekas, ka kaut kāds melnais caurums vnk sūc nost enerģiju, kuru man reāli vajag pašai. tāpēc arī jūtos tik izmisusi par šo problēmu.
Tas ir saprotams. Es neesmu labs piemērs, bet es droši vien atrastu divus variantus, nu tur hospitalizācija vietā X, dzīve kopā ar radinieku Y, vai dzīve kopienā Z (iepriekš sarunājot, ka ņem pretī), jo man liekas, ka šādā punktā esot cilvēks nevar dzīvot viens, jums arī nav jāatbild par citu cilvēku un ar depresiju arī ir stulbi, palīdzēt var tikai līdz zināmai robežai un tad tas kļūst 'infekciozi' jo panesās līdzatkarība
jā, jā, līdzatkarība jau mums te brīžiem sit augstu vilni. manai mātei pašai ir uz to nosliece, tāpēc viņas galīgi nav labs match. un mēs te tuvākās tb tās ko viņa biežāk satiek jau ar nespējam uz katru muldēšanu reaģēt pēc pašiem veselīgākajiem rīcības paterniem. reizēm vnk nav spēka runāt pretī un sanāk iekšēji drūmi un izmisīgi smīnot māt ar galvu - jā, jā, protams, mēs ticam, ka tu izgulēsies un izdarīsi visas tās lietas, ko mēnešiem soli izdarīt.
tāpēc cik esmu runājusi ar cilvēkiem, kas ir bijusi darīšana ar tādām smagas formas depresijām, tad visi saka, ka vajadzētu padzīvot brīdi stacionārā uz novērošanu, lai var reāli saprast kādas zāles tur vajag.
bet - es taču nevaru pieaugšu cilvēku ar varu iebāzt stacionārā.
Jebkurā gadījumā var mammai izstāstīt, ka ja kas un liekas, ka ir pagalam traki, arī šajā situācijā drīkst zvanīt ātrajiem. Iespējams būs jāpagaida, bet neticu ka pavisam neatbrauks arī šobrīd.
Jebkurā gad. vakaros un brīvdienās ir arī ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis, iespējams ir kādi psiholoģiskā atbalsta tālruņi viemaz tavai mammai par šo situāciju
es esmu visai tiešs cilvēks un regulāri esmu ar viņu runājusi - ka re kā paskaties - ir taču slikti, tev nav spēka dzīvot, tā nevar turpināties, vajag palīdzību. viņa uz sekundes simtdaļu atzīst un tad čiks viss nomainās un ir atkal uzspēlēts - nē, nē, es jau saņemos, man rīt būs brīva diena, visu satīrīšu, kaķu kakas pa visurieni mētājas, jo tikko nomainīju barību un viņiem vēderiņi sastreikojušies. es vnk pati jūtu, ka mani komunikācija un cīņa ar visu šo velk depresijas virzienā. komunicējot ar viņu liekas, ka kaut kāds melnais caurums vnk sūc nost enerģiju, kuru man reāli vajag pašai. tāpēc arī jūtos tik izmisusi par šo problēmu.
Es neesmu labs piemērs, bet es droši vien atrastu divus variantus, nu tur hospitalizācija vietā X, dzīve kopā ar radinieku Y, vai dzīve kopienā Z (iepriekš sarunājot, ka ņem pretī), jo man liekas, ka šādā punktā esot cilvēks nevar dzīvot viens, jums arī nav jāatbild par citu cilvēku un ar depresiju arī ir stulbi, palīdzēt var tikai līdz zināmai robežai un tad tas kļūst 'infekciozi' jo panesās līdzatkarība