*

tur jau tā lieta, ka mana racionālā un pieaugusī puse pilnībā apzinājās, ka varu taču apstāties pilnīgi jebkur, jo ir emergency situācija. bet nenormāli spēcīgi darbojās tā manis daļa, kurai ir bail, ka viņu džadžos. jo neviens taču no malas neredz, ka man ļurkājas kloķis, bet redz, ka esmu čiksa raibā, plandošā kleitā, kas nobloķē satiksmi uz maģistrālās ielas ar sagrabējušu pasātu. turklāt tā manis pirmā puse, pat domā par cilvēkiem visu to labāko un iztēlojas, ka visdrīzāk kāds apstātos un pajautātu, kas noticis un vai nevajag palīdzēt...

smieklīgākais tas, ka es tajā brīdī teicu, ka ar to mašīnu vairs nekad nebraukšu. bet vakarā zvanīja, ka ir saremontēts mūsu fords. aizbraucām kopā pakaļ, biju pārliecināta, ka mājās stūrēšu fordu, bet tas bija noparkots tādā šaurā un neērti izbraucamā caurumā. ja būtu viena pati - man nebūtu nekādu problēmu lēni un mierīgi no turienes izspraukties. bet tajā situācijā izvēlējos labāk braukt ar to pašu nelaimīgo vīratēva pasātu. turklāt vīrs draudzīgi piedāvājās fordu no aizpakaļas izbraukt un tad mainīties ar mašīnām, bet tas likās vēl šausmīgāk - nu, ja redzēs, ka man izbrauc mašīnu, jo pati nevaru. piebildīšu, ka tas pat nebija nekāds fancy autoserviss, kas pilns ar seksīgiem, muskuļainiem jauniem vīriešiem, bet ļoti lādzīga un mierīga radiniekonkuļa pagalms.