*

tas jau man liekas tāds nešķirams saldais pārītis. turklāt, ja emocijām neļauj būt, viņas meklē citu ceļu ārā un te mēs nokļūstam psihosomatikas lauciņā :)

tāpēc es īstenībā nezinu vai tas pat ir ļoti svarīgi - allaž spēt nošķirt ķermeņa sajūtas no emocijām. drīzāk jātrenējas saprast tā cēloņsakarību ķēde un, kur katrā konkrētā reizē tai ir gals un saprast, kā par sevi labāk parūpēties.
piemēram - es kļūstu ļoti zloba un ļaunīga, ja neesmu izgulējusies. ja es aizmirstu, ka neesmu izgulējusies, tad tas zlobums sagādā daudz vairāk problēmu nekā, ja es pavēršu skatu iekšienē, konstatēju - "ā, ak tu nabadziņš, neesi izgulējies, pai, pai". kaut kā tas pašempātijas un zlobuma validācijas akts jau iedarbojas nomierinoši un ir vieglāk to zlobumu pievaldīt dabiskā veidā. ja uz to skatās no otras puses, aizmirstot, ka ķermenis un prāts nav dabūjis to, ko viņam vajag (miegu) - var sākt sevi džadžot par to, ka esi slikts cilvēks un uzvedies tik stulbi, mēģināt to dusmīgi apspiest, kļūt vēl zlobāka, izgāzt kkādus mentālus vēmekļus uz līdzcilvēkiem un beigās attapties vēl daudz tumšākā un drūmākā vietā.

jā, man liekas, ka ķermenis nespēj melot. attiecībā uz panikas lēkmēm - ja mēs skatāmies uz tādu stereotipisku panikas lēkmi, kurā cilvēkam šķiet, ka viņš mirst, bet patiesībā jau nemirst - tas kam liekas, ka notiek tā miršana jau nav ķermenis, bet prāts. panikas lēkmes nerodas vienā dienā, tās ir kaut kādu iepriekšēju pieredžu sekas. ķermenis droši vien jau labu laiku pirms tam kaut kā ir signalizējis, ka tajā riņķo pārāk daudz kortizola un adrenalīna, tikai nav ticis sadzirdēts. tas, protams, tā ļoti vispārināti un vienkāršoti skatoties uz to.