"God made you as you are in order to use you as He planned."

/S.C.Mcauley/

Es iepirkos netālu no tirgus, kad pamanīju, ka kāds pārdevējs sarunājas ar mazu zēnu, kuram nebija vairāk par 5 vai 6 gadiem.

Pārdevējs teica, “Piedod, bet tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Pēkšņi mazais zēns paskatījās uz mani un jautāja,”Onkulīt, vai jūs esat pārliecināts, ka man nav pietiekoši daudz naudas?”
Es pārskaitīju viņa sīknaudu un atbildēju,” Tev nav pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli.” Mazais zēns joprojām turēja savā rociņā sažmiegtu lelli. Tad es pajautāju viņam, kam viņš vēlas šo lelli dāvināt.

“Šī lelle ļoti patika manai māsai un es vēlējos to viņai uzdāvināt dzimšanas dienā. Man lelle ir jāiedod mammai, lai tā to varētu nodot manai māsai.” Zēna acis bija ļoti skumjas, kad viņš to stāstīja. ” Mana māsa tagad ir aizgājusi pie Dieva. Tētis teica, ka mammīte arī drīz satiksies ar Dievu, tā nu es iedomājos, ka viņa varētu paņemt līdz šo lelli un atdot manai māsai.”
Mana sirds pēkšņi apstājās. Mazais zēns paskatījās uz mani un teica,” Es tētim teicu, lai viņš neļauj mammītei vēl iet, kamēr es neesmu atgriezies no veikala.” Tad viņš man parādīja jauku fotogrāfiju, kurā viņš smējās un teica, ” Es gribu, lai mammīte paņem līdz arī manu fotogrāfiju, lai māsiņa mani neaizmirstu. Es ļoti mīlu savu mammu un negribu, lai viņa iet projām, bet tētis teica, ka viņai ir jāiet pie manas mazās māsiņas.” Viņš paskatījās atkal uz lelli ar skumjām acīm.

Es ātri sameklēju savu maku un ierosināju, “Varbūt mums vajadzētu vēlreiz pārbaudīt, vai Tev tomēr nav pietiekoši naudas!” “Labi,” viņš atbildēja,”es ceru, ka man ir pietiekoši daudz.” Es pieliku no savas naudas, viņam to neredzot, un mēs kopīgi to saskaitījām. Nauda pietika, lai nopirktu lelli un pat nedaudz palika pāri.

Mazais zēns iesaucās,”Paldies Dievs, ka iedevi man pietiekoši daudz naudiņu!” Tad viņš palūkojās uz mani un piebilda,”vakar, pirms došanās gulēt, es lūdzu, lai Dievs pārliecinās, ka man ir pietiekoši daudz naudas, lai nopirktu šo lelli un mammīte to varētu atdot māsiņai. Un Viņš mani dzirdēja! Es arī vēlējos, lai varētu nopirkt mammai baltu rozi, bet neuzdrošinājos Dievam lūgt tik daudz. Bet Viņš mani dzirdēja un iedeva tik daudz, lai es varētu nopirkt gan lelli, gan baltu rozi mammītei. Mana mamma dievina baltas rozes!”

Es todien beidzu savu iepirkšanos ar pavisam citādām sajūtām, nekā sāku. Es nespēju nedomāt par šo mazo zēnu. Tad es atcerējos par kādu avīžu virsrakstu, kuru biju lasījis pirms 2 dienām. Tajā bija teikts, ka kāds piedzēries šoferis uzbraucis jaunai sievietei un viņas meitiņai. Meitenīte mira notikuma vietā, bet jaunā sieviete atrodas kritiskā stāvoklī. Ģimenei bija jāizvēlas, kad atvienot dzīvību uzturošo sistēmu, jo sievietei nebija cerību atgūties no komas. Vai tā bija mazā zēna ģimene?

Divas dienas pēc notikuma ar mazo zēnu, es izlasīju avīzē par to, ka jaunā sieviete ir mirusi. Es nespēju sevi apvaldīt, tāpēc es nopirku pušķi ar baltām rozēm un devos uz kapliču, kur sievietes ķermenis bija novietots, lai cilvēki varētu no viņas atvadīties. Tur viņa bija, savā zārkā, turot rokās skaistu, baltu rozi un smejoša zēna fotogrāfiju un uz krūtīm viņai gulēja lelle. Es pametu kapliču ar asaru pilnām acīm, zinot, ka mana dzīve ir izmainīta uz visiem laikiem.

Tā mīlestība, ko mazais zēns juta pret savu mammu un mazo māsiņu, vēl līdz šai dienai nav aptverama. Un kāds piedzēries šoferis viņam to atņēma.

Stāsts pārdomām.
Autors nezināms.

Vēlme sakārtot māju no A līdz Z izgāžas tajā brīdī, kad pataustot karstā ūdens trubu nākas konstatēt, ka tā ir varen auksta. Tā nu šobrīd viss tiek darīts pa sauso. Savādāk nekas nekustās uz priekšu. Darbs pēc darba sarakstā stāv. Vēl projektam budžets jātaisa, kas ietilpst manos pienākumos. Tam vēl jāatrod laiks. Tā nu cīnos ar dzirnavām. Vēl vajadzētu apciemot VIDu, bet tas atliekas uz rītdienu. Un vēl bibliotēku - jāatdod aizkavējusies grāmata un jāpaņem kaut kas viegls gan krievu valodā, gan angļu valodā. Nedaudz, lai patrenētos!:)

Un rītdien jāsapērk pārtika piektdienai. Un vakarā jau jāsāk šmorēt. Mmm, nav vēl ne jausmas, ko taisīt ēst tam svinību galdam!:p Gribētos jau nez' ko, bet tā, kā visi tēriņi ir uz manu maku, tad jāpadomā kārtīgi!

Un vēl jāsaplāno par septembri, kad ņemt atvaļinājumu, lai taisītu remontu. Savādāk ar trīs brīvdienām nepietiks. Uuu, jā, šo es gaidu visvairāk. Plus tam visam vajag sarakstu ar remontlietām, kas jāpērk, lai varu jau sākt rēķināt plānojamās izmaksas!:D

Es nespēju tik no tā vaļā - man regulāri un katru mirkli patīk iztēloties "kā būtu ja būtu" līmenī. Man patik sapņot. Visu laiku un nepārtraukti izdomāt dažādus variantus notikumiem, kuri vai nu būs vai jau ir bijuši. Un arī par cilvēkiem, ja viņi domātu to un to. Izdomāju viņu vietā. Bet tikai tādā nomoda sapņu līmenī.
Nespēju saprast vai tas ir normāli. Vajadzētu dzīvot dzīvi tāda kāda tā ir. Būtībā jau to daru, bet reizēm mani laimīgāku padara izsapņotās ilūzijas, kuras varbūt kādreiz tikai radīs piepildījumu vai arī neradīs vispār. To jau laiks tikai rādīs.

Cita lieta ir par izteiktajām vēlēšanām ejot pāri tiltiem, kur nekad neesmu gājusi. Un piepildās, patiešām! Vai tas ir domu spēks, kas materializējas vai kā, bet piepildās!:) Laikam vēl tikai viena vēlēšanās ir palikusi, kas nav piepildījusies no pēdējiem apmeklētajiem tiltiem. Bet būs, ticu, zinu!

Esmu apstiprināta. Uz Maķedoniju. Tagad jāgaida 3-5 mēneši, lai uzzinātu vai turp arī došos uz veseliem 11 mēnešiem. Nedaudz neticami. Joprojām neticu saviem spēkiem, ka es to spēšu, lai arī cik daudz labi vārdi teikti. Tas nebūs viegli, ja arī es aizbraukšu uz Maķedoniju. Bet - laiks rādīs.

Katram jautājumam ir jābūt pamatojumam, kādēļ tas tiek uzdots. Vai tā ir vienkārša ziņkārība vai arī patiesa interese par cilvēku. Bet arī tādā gadījumā - kāds tam ir nolūks?

Kamēr citi plostos - ar plostiem pa upēm, protams, tikmēr es tērēšu naudu uz Madonu, lai tikai tur vienu dienu pastrādātu. A, un vēl mīnus viena darba diena. Labi, gan jau būs labi vietas maiņa, kārtējā. Un pie reizes redzēšu mazā žuļika pirmos divus zobiņus, kuri pamazām spraucas ārā!!:))

Esmu sajūsmā, ja saņemu komplimentus. Pēdējā laikā tie ir varen bieži un pie tam no cilvēkiem, no kuriem to neesmu gaidījusi. Tāds patiess baudījums sirdij un dvēselei.:)

Šodien pa seniem laikiem biju Rīgā un braucu uz Rīgas kinostudiju mērīt tērpus Rīgas svētkiem. Tur viss pa smuko - būšu rozā kleitā, pat arī cepure man atradās, lai gan nedaudz par lielu, tik pašai vēl jādabū kurpes, kuras ir un krelles laikam būs jāuzmeistaro. Vēl smuki būtu cimdiņi tamborēti, bet tādu gan man nav! Būs tiešām pa smuko!:)

Un tad nu atpakaļ braucu ar 21. autobusu. Blakus loga pusē man sēdēja paveca omīte, kas jau centra pusē jautāja man, vai nākošā pietura būs Matīsa iela. Es pagriežos, paskatos, ka ekrānā rāda, ka būs Tallinas iela un tā arī atbildu, ka šī nē, jo šī būs Tallinas iela. Tad pēkšņi viens vīrietis saka, ka jā, bus gan tagad Matīsa iela. Es saku, ka ekrānā rāda, ka nebūs un viss. Tad šis parāda pierē, ka esmu stulba un, kas es pirmo reizi esot Rīgā. Tad es šim devu pretī, ka es skatos pēc tablo un es zinu, kur man vajag kāpt ārā un par pārējām pieturām viss mazsvarīgi. Kaut kas vēl tur kaut ko iejaucās, bet šis vīrietis aizvērās. Es vēl būtu viņam pateikusi, ka pat ja es Rīgā būtu divas reizes gadā, jebkurā gadījumā es nevarētu atcerēties visas ielas, kura pēc kuras seko. "Vai tad es neredzot pa pa logu, kāda iela ir nākošā?" Es:"Es atvainojos, bet es tiešām neredzu kāda iela ir man aiz muguras!" Hmm, vai tad man katra māja Rīgā jāatpazīst un katra iela? Pietiek tak ar to, ka es zinu, kur man ir jānokļūst un kā to izdarīt un viss. Un tāpēc ir ekrāns autobusā, kurš rāda pieturas tiem, kas nezina kur brauc. Es zināju savu galapunktu gan turp, gan atpakaļ. Uhh, kā es biju aizsvilusies!!! Vēl joprojām esmu!:D

Patiesības laiks. Tuvākajās dienās. Pateikt grūti. Jāraksta vēstule. Lai ir miers sirdī, lai arī, kas pēc tam sekos. Tas nebūs tik vienkārši, bet tas noteikti daudz ko noskaidros.

Rīts iesācies ar "Kas tad tas? Kas tad tas? Tas taču ir mazs zaķīts! Kas tad tas? Kas tad tas? Tas ir zaķīts mazs!" (Kaspars un Striķis - Mazs zaķītis) Uzsita labu garīgo pirmdienas rītam!;)

Pirmie puķu kāposti galdā ar gardo ķiplokdiļļumajonēzeskrējuma mērcīti!!:p
Un kur vēl pārējie gardumi.:D
Un tā sākas augusts, kad vēl vairākas svinības un izēšanās.
Uzkrājam rezerves ziema, ja!?:D

Olallaaa, beidzot! Tikko nosūtīju pirmo EVS pieteikumu. Un Spānijai. Tieši tā kā gribēju. Vajadzētu šovakar nosūtīt vēl kādu. Sanāks vai nē nezinu, bet ir labi, ka ir sākums.
Ha, šodien nošokēju vēl vienu pasakot, ka vēlos tikt prom. Mani esot gribējusi iecelt par Mr. President. Nē, paldies! Es iztikšu bez šī amata. Pietiek ar to, kas jau ir. Lai gan pieredzei jau nenāktu par ļaunu, hmzz.:D

Un vēl es pēdējā laikā saprotu, ka vairāk sevi novērtēju tad, kad esmu padarījusi kaut ko smagu un fizisku - kārtīgi ar rokām un darba spējām. Zināšanas es, protams, tāpat tur ielieku, bet reāli - darbs, kas ir ir tikai ar domāšanu vien un neko fizisku - vairs nespēju. Tikko sapulcē atkal iebraucu, ka es varu darīt, kad ir ko darīt - pamatīgi, ar sviedriem. Un tad ir gandarījums. Jūties pastrādājis!

Pēdējā laikā doma, kas man visu laiku ir prātā, ka aizvien vairāk sāku atsijāt cilvēkus, ar kuriem nav nekādas vēlēšanās satikties. Tie ir draugi, kuriem tusiņos vienmēr ir reāli jāpiedzeras un jārunā par to cik maz naudas ir palicis makā, bet beigās piemetinot teikumu: "Mīļum, aizej uz veikalu, tūlīt šitā pudele beigsies!!!"
Otrā daļa cilvēku ir tā, ar kuriem nespēju kontaktēties, jo viņi runā pārāk daudz un pārāk daudz tērē laiku tikai par savām problēmām. Vistracinošāk tas noteikti ir tad, kad atnāk ciemos, bet runā par sevi. Un neviens jautājums neiznāk manā virzienā. Ar šādiem cilvēkiem pēdējā laikā visai nepieklājīgi beidzu sarunas vienkārši ātri atvadoties un dodoties prom. Sarežģītāk ir tad, ja šis cilvēks atrodas pie manis.
Un ir jau vēl. Varbūt tādēļ arī meklēju jaunas iespējas kā satikties ar citiem cilvēkiem, lai tie vecie paliek savā sulā vāroties. Un izdodas. Izdodas atrast jaunus un atkratīties no cilvēkiem, kas manā dzīvē jau sen vairs neienes prieks dzirksti!

Beidzot pienākušas normālas brīvdienas. Pēc Liepājas un Beach Party tā arī nevarēju atiet, jo bija jāstrādā. Tagad atkal viss liekas labi. Lai arī izgulējusies neesmu. Bet vismaz kaut kas notiek. Nav jāsēž četrās sienās, lai arī man pat te būtu ko darīt. Vismaz sāktu plēst nost tapetes. Hmmz, man jau vēl jaunās jāiegādājas vai arī pamatīgs spainis ar krāsu. Tā nu nespēju izlemt, kas ir lētāk un kas ir labāk. Un vispār vai atļaušos. Bet vajadzētu jau. Vismaz kamēr vēl esmu te. Jo nevar zināt cik ilgi un kā. Par to ar sasāpējis jautājums, jo atkal stipri bremzēju, bet tiešām TIEŠĀM man nav bijis laiks tam sakoncentrēties. Labi, ka man tagad divas dienas stabili ir, lai pievērstos EVS. Laikam reizēm pietrūkst vajadzīgais atbalsts un tas pabikstīšanas process ar uzmundrinājumu. Nejūtu to, diemžēl.
Tas jau nenozīmē, ka pati nevaru saņemties. Varu, tādēļ jau arī rīt darīšu, beidzot.
Šodien gan AEGEE sapulce..laikam par Jāņiem, kas jau bija tik sen parunāsim un tālākajiem plāniem.
Un pirmdien Rīgas svētku sapulce. Tā, ka viss notiek. Nav vajadzības šaubīties un lieki satraukties.:)

Oo, atsūtīja uzaicinājumu uz semināru, lai apspriestu ko kas darīs Rīgas svētkos. Juhuu, jau pirmdien zināšu savus pienākumus!;)

Manas pēdējās dienas nav manas labākās dienas. Lai arī Liepājā gāja jautri, tomēr visu laiku nepameta visādas dzīves pārdomas ar: "Ju nu būtu tā...!" Nespēju no tām tikt vaļā. Visu laiku cenšos sev iegalvot labo un ignorēt šīs muļķības, bet laikam pietrūkst tā pozitīvā dopinga un spiediena no kāda. Un atkal - vai tad nevar bez tā? Nē, šoreiz vajag grūdienu. Un žēl, bet es atkal spiežu pa bremzēm.

Šonakt sapņoju pa ilgiem laikiem. Un spilgti sapņoju. Un ar visām krāsām. Un man liekas, es pat jutu kāds ir laiks ārā - debesis bija apmākušās, drīz varēja sākt līt, un vakars arī tuvojās ļoti ātri. Bet es klusām ielavījos kādā mājā, kurai cauri izejot bija kāpnes, kas veda kalnā augšā. Un ne jau vienkāršas kāpnes, bet tādas ar cementiem, ar nosēdumiem klātas, kas pieskaroties dažviet krita nost. Un ļoti, ļoti stāvas, tā, ka kāpjot vajadzēja pieturēties ar abām rokām. No sākuma biju viena, tad no apakšas kāds mani sauca un priecājās, ka kāpju. Pēc tam uzradās vēl ļoti daudz cilvēku, bet visi jau kāpa lejā. Visi pili, uz kuru izrādās, ka es kāpu, jau bija apskatījuši, tikai es viena pati naktij tuvojoties biju nolēmusi tur tikt. Man pat liekas, ka daudzi nerunāja latviski. Un es skaidri apzinājos, ka tas nav Latvijā. Uzkāpjot augšā es sāku skriet - uz to māju, kas it kā bija pils, bet ne gluži. Atskrējusi secināju, ka sāk ierasties vēl jaunieši, kas piedalās kaut kādā pasākumā. Tiku iesaistīta - kāda meitene angliski mani vienkārši ievilka. Vēlāk atbrauca vēl kāda meitene, kura runāja angliski, bet vēlāk abas atklājām, ka viņa arī ir latviete, kas sapnī bija pārsteigums.
Bija vēl kaut kas, bet tas bija pirms kāpšanas kalnā - kaut kādi veikali, cilvēki, sarunas angliski - to gan atceros visspilgtāk..

Varbūt runāja mana zemapziņa? Nezinu, bet liekas, ka šīs kāpnes es jau biju redzējusi. Citā sapnī. Vai tās kaut kur ved īstenībā?

Specially for m_x :) Tas ieskatam kā mums gāja:)
Brīvdienas pagājušas karsti un viennozīmīgi ļoti jauki. Atkal bijām Ozolniekos, kur pēc vesela gada neredzēšanās kopīgi atkal tikāmies - bakalaurmeitenes!!!:)) Tiešām, kā jau pirms gada - tikai meiteņu tusiņš, pat fotogrāfs mums nebija kā pirms gada! Un arī pakaļ nevienai nebrauca nakts vidū ar lielu alkohola daudzumu mašīnā un asinīs, haha! Šogad tikai mūsu skaits jau bija samazinājies par četri. Bijām 10. Labākās, jeej! Abas dienas tā arī pagāja vienās sarunās par to, kā kādam alga, darba, mācības.. Annuks izcēlās ar jautājumu kaudzi - kamēr visu uzzināja pulkst. jau rādīja 4.30 un ausa gaisma. Lūk tā ir topošā žurnāliste, jā jā!:) Šodien cepinājāmies saulītē un jā, pārkarsām, līdz ar to sarunas vedās pavisam citā gultnē - par kāzām (mums beidzot precas trešā, juhuu), attiecībām utt. - par ko vien varēja aprunāt, jo visi citi temati bija izsmelti - Maikls Džeksons, Valdis Zatlers un viņa sieva, ārvalstis, bijušie kursabiedri no pašiem pirmssākumiem utt. Bija jauki atkal visas satikt. Tāds atkaltikšanās mirklis, kad likās, ka tikai nesen vēl visas kopā cīnījāmies ar Vilku, Holmu un visiem pārējiem.. Ha, nē, jau gads riņķī. Un pēc gada atkal tiksimies. Atkal jūlijā, tika nolemts!;) Un tad jau uz Ozolniekiem brauksim ar saviem Lexus, lai neapgrūtinātu Ilzei dzīvi, un, jā, mēs tak būsim miljonāres!!!:D:D:D