Šodien pa seniem laikiem biju Rīgā un braucu uz Rīgas kinostudiju mērīt tērpus Rīgas svētkiem. Tur viss pa smuko - būšu rozā kleitā, pat arī cepure man atradās, lai gan nedaudz par lielu, tik pašai vēl jādabū kurpes, kuras ir un krelles laikam būs jāuzmeistaro. Vēl smuki būtu cimdiņi tamborēti, bet tādu gan man nav! Būs tiešām pa smuko!:)

Un tad nu atpakaļ braucu ar 21. autobusu. Blakus loga pusē man sēdēja paveca omīte, kas jau centra pusē jautāja man, vai nākošā pietura būs Matīsa iela. Es pagriežos, paskatos, ka ekrānā rāda, ka būs Tallinas iela un tā arī atbildu, ka šī nē, jo šī būs Tallinas iela. Tad pēkšņi viens vīrietis saka, ka jā, bus gan tagad Matīsa iela. Es saku, ka ekrānā rāda, ka nebūs un viss. Tad šis parāda pierē, ka esmu stulba un, kas es pirmo reizi esot Rīgā. Tad es šim devu pretī, ka es skatos pēc tablo un es zinu, kur man vajag kāpt ārā un par pārējām pieturām viss mazsvarīgi. Kaut kas vēl tur kaut ko iejaucās, bet šis vīrietis aizvērās. Es vēl būtu viņam pateikusi, ka pat ja es Rīgā būtu divas reizes gadā, jebkurā gadījumā es nevarētu atcerēties visas ielas, kura pēc kuras seko. "Vai tad es neredzot pa pa logu, kāda iela ir nākošā?" Es:"Es atvainojos, bet es tiešām neredzu kāda iela ir man aiz muguras!" Hmm, vai tad man katra māja Rīgā jāatpazīst un katra iela? Pietiek tak ar to, ka es zinu, kur man ir jānokļūst un kā to izdarīt un viss. Un tāpēc ir ekrāns autobusā, kurš rāda pieturas tiem, kas nezina kur brauc. Es zināju savu galapunktu gan turp, gan atpakaļ. Uhh, kā es biju aizsvilusies!!! Vēl joprojām esmu!:D