Šodien revīzija - trīs maisi ar nederīgām, sen jau miskasti gaidošām lietām. Uh, uzreiz liekas, ka ne tikai vairāk vietas kur elpot, bet arī vairāk vietas kur izpausties! Vēl jau būs pāris maisi.
Tapetes vēl ir savā vietā. Arī sēnes mežā. Šorīt tiku izsaukta pēkšņi uz veco darbu - būtībā vēl biju gultā, kad man zvanīja. Jāpalīdz, kad neviena cita nav! Pusdienā jau biju mājās, saņēmu e-pastu par atzinības rakstu, kurš jāsavāc līdz piektdienai un tā kā visas pārējās dienas pilnīgi pilnas, tad nebija citu variantu, ka jābrauc šodien. Tā nu devos uz Kongresu namu. Tur kā vienmēr visādi pasākumi. Nezinu gan kas notika ārpusē, bet iekšpusē skaisti varēju aplūkot Rīgas maketu - pamatīgs, liels arhitektu meistardarbs - skaists.
Devos augšā uz vajadzīgo kabinetu, iedeva man pateicības rakstu un ļāva izvēlēties kādu no grāmatām. Jāsaka, ka šie bija sapirkuši lētās grāmatas. Noteikti turpat Rīgas svētkos, kur tirgoja pa vienu latu. Grāmatu, kuru izvēlējos - Dženeta Vintersone "Smagums" Mīts par Atlantu un Hēraklu - paņēmu tikai tādēļ, ka pirms pāris dienām pa vienu latu nopirku līdzīgu grāmatu - Mīts par Penelopi un Odiseju. Margareta Atvuda "Penelopiāde". Pārējās bija teikas, dzeja latviski un krieviski un tādā garā. Ceru, ka šī attaisnos cerības. Nopelnīta ~16h laikā.
Pateicības rakstu gan tagad var likt pie sienas, hihi.
Pēc tam izbaudīju braucienu vilcienā un iespēju atkal tur palasīt. Lasīju gan "Savādais atgadījums ar suni" Marks Hedons. Bet interesanta. Savādāka tipa grāmata no tām, kādas esmu pieradusi lasīt. Pa brīdim pat jāpiedomā, hmm, kādēļ es ko tādu lasu. Nodaļas numurētas ar pirmskaitļiem. Tas vien ir amizanti. Tā arī ir viena no viendien pirktajām grāmatām. Pati pat nesaprotu, kas ar mani notika. Laikam atjaunoju savu bibliotēku un atkal kārtīgi pievēršos lasīšanai. Laikam jau tas ir pozitīvi!

Kārtojot plauktus atradu pirms gada izlaidumā dāvināto Trešā Tēva Dēla plakātu. Izrādās, ka esmu ieguvusi izglītību kā nākotnes cilvēks un informācijas guru, par ko gan biju pārliecināta, haha.

Šodiena kā no gultas izvelšanās (pēc vakardienas vēlajiem filmu seansiem pa TV, kur gan redzētas, bet tomēr smieklīgi jaukas filmas rādīja) visa diena pavadīta ciemos!:) Jauka pasēdēšana, pastaiga un vispār forši cilvēki!:) Un cilvēks ar lietussargu ļoti līdzīgs Edvardam, vai zinies. Varbūt dēļ ataudzētās bārdas!:D Tikai āda nespīd un īsāks ar viņš, hmm. Es neesmu viņa fanāte, nav mans tips.

Un izskatās, ka ar pavasari viss tāds košs sākās un rudens un ziema turpināsies. Man ir sarkans mētelītis. Paldies, paldies, paldies!:*

Sienas gaida, kad tām ķeršos klāt, lai norautu tapetes, bet laikam tas tiek atlikts uz rītdienu ar jauniem spēkiem. Remonts būs sākot ar nākošo sestdienu, juhuu. Pēdējais laiks!:)

Rītdien arī vajadzētu paspēt aiztraukties uz Kongresu namu pakaļ atzinības rakstam un kaut kādai grāmatai par piedalīšanos Rīgas svētkos. Pašai ļoti, ļoti žēl, ka netiku uz pasākumu ar rakstu dalīšanu un visādām uzrunām, un samontētā materiāla skatīšanos... mans defilējums esot bijis skaists. Mmm, žēl, ka to materiāli laikam nevarēs nekur dabūt, lai gan es uzprasos!:D Nekas, man jau savas bildes, pietiek!

Un vēl sēnes gaida, kad es tām iešu pakaļ uz mežu, kamēr nav salnas. Savādāk es šogad tur vēl neesmu bijusi!

Man patīk pačīkstēt, jo zinu, ka pēc tam būs labāk. Bet es neesmu LIELĀ čīkstētāja, kas var sasodīti uzkrist uz nerviem. Bet pa retam izlien šie radziņi, he he. Neņemt par pilnu!:P

Nav viegli. Lietainās un nogurdinošajās dienās galvā jaucas tikai nepatīkamas, nepanesamas un pesimistiskas domas. Un nespēju no tām tikt vaļā.:(
Par dzīvi, par darbu. Bet par cilvēkiem vēl vairāk. Par tiem tuvajiem, dārgajiem. Par tiem mīļajiem, kuru nav. Kuri ir tālu vai nav vispār. Tik nožēlojami.
Un viens vārds, kas visu šo vienu ir mīlestība. Tikai jāpasaka skaļi. JĀ, MAN PIETRŪKST MĪLESTĪBAS!!!

Un tagad skatīšos "Mans mīļākais mīļākais". Varbūt paliks labāk, lai gan cerība maza.

Reiz dzīvoja meitene, kurai bija 4 draugi.
Visvairāk viņa mīlēja ceturto un ļoti par to rūpējās. Viņa tam deva tikai visu to labāko.
Šī meitene arī mīlēja trešo un vienmēr kopā ar viņu izgāja sabiedrībā. Viņa baidījās, ka šis draugs var kādu dienu viņu pamest.
Viņa mīlēja otro draugu, kurš vienmēr bija ļoti iejūtīgs un laipns. Ja meitenei gadījās kādi sarežģījumi vai problēmas,viņa vienmēr varēja griezties pie šī drauga pēc palīdzības.
Meitenes pirmais draugs bija ļoti lojāls un uz sadarbību vērsts. Viņš neizvirzīja nekādus noteikumus. Šis draugs meiteni mīlēja ar visu savu būtību, bet viņa to pat nemanīja.
Kādu dienu meitenei atklāja neārstējamu slimību. Viņa atskatījās uz savu dzīvi un nodomāja- dzīvē man bija 4 draugi, bet pēc nāves es būšu gluži viena.
Tāpēc viņa jautāja ceturtajam draugam, “Es Tevi mīlēju visvairāk, rūpējos par Tevi katru dienu. Tagad, kad es mirstu, vai Tu sastādīsi man kompāniju arī pēc nāves?”
“Nekādā ziņā!”, atbildēja ceturtais draugs un aizgāja vairāk ne vārda nepasakot.
Šī atbilde meitenei sāpēja kā duncis mugurā.
Apbēdinātā meitene jautāja trešajam draugam, “Es Tevi esmu mīlējusi visu savu mūžu. Vai Tu man pievienosies, kad es miršu?”
“Nē!”, atbildēja trešais draugs. “Dzīve ir pārāk laba! Kad Tu nomirsi, es apprecēšos ar citu!”
Tad šī meitene vaicāja otrajam draugam, “Es vienmēr esmu griezusies pie Tevis pēc palīdzības un Tu vienmēr esi līdzējis. Kad es nomiršu, vai Tu man sekosi un pievienosies mirušo valstībā?”
“Piedod, šoreiz es Tev nevarēšu palīdzēt!”, atbildēja otrais draugs. “Es būšu Tev līdzās līdz kapa malai, bet ne tālāk.”
Meitene jau bija zaudējusi jebkādu ticību vai cerību, kad atskanēja kāda balss, “Es iešu Tev līdz. Es Tev sekošu, vienalga, kur arī Tu dotos.”
Viņa palūkojās augšup un ieraudzīja pirmo draugu. Viņš bija izkāmējis un cietis no nevērīgas izturēšanās.
Dziļā pateicībā meitene izsaucās,”man vajadzēja par Tevi parūpēties labāk, kad man bija tāda iespēja!”.
Patiesībā mums katram ir 4 draugi.
4. ir mūsu ķermenis. Lai cik ļoti mēs nepūlētos, lai tas izskatās labi, lai cik ļoti mēs to nelutinātu, viņš vienalga mūs pametīs, kad pienāks laiks mirt.
3. ir mūsu stāvoklis sabiedrībā un manta. Kad Tu nomirsi, to visu savā īpašumā iegūs kāds cits.
2. ir mūsu ģimene un draugi. Neatkarīgi no tā, cik ļoti viņi vienmēr ir bijuši ar mums, tie tikai pavadīs mūs līdz kapa malai.
Un 1. draugs ir mūsu dvēsele. Nereti nomocīta, izbadināta un atstāta novārtā.

Šovakar jūtos tā, ka nespēju vairs neko padarīt. Pateicības rakstu šodien nedabūju, bet tā vietā, lai dotos tam, pakaļ, es sēdēju darbā un rakstīju divus paskaidrojumus par vienu dienu augustā. Un es nezinu vai es to izdarīju. Bet varbūt kolēģe. Būtībā vai tad man grūti uzrakstīt? Nu, nē taču. Tikai tas, ka tev izvirza visādus pārmetumus... Sajutos šodien slikti. Mani morāli iztukšoja.

Un tagad aiz loga skan tādi pēkšķi no cilvēku mutes un ģitāras skaņas.. Nevar saprast vai tie ir narkomāni vai vienkārši dulli cilvēki?!:D

Būs jau labi. Izgulēšos un būs atkal jauna diena.

"Es mīlu cilvēkus, kas liek man smieties. Smiekli ir visnepieciešamākā lieta pasaulē, bez tiem dzīve ir pelēka." (Odrija Hepberna)

Re, mēneša laikā jau otro dienu strādāju vecajā darbā. Šodien gan pat visu dienu, jo 1. septembra trakums tur. Bez manis laikam nu nekā. Tas laikam iepriecina, ka esi noderīga kādam. Un, ja vēl to novērtē. Tas ir graujoši.:)
Šodien visa diena uz kājām, dāvanu saiņošana nonstopā - veselas 25 dāvanas. Pirksti tādi ietrenēti šodien!:D
Atjaunotas ziedu griešanas prasmes, lai arī tās nekur nebija pazudušas. Viendien mana NO pēc tam, kad pateicu, ka 6 gadus nostrādāju ziedu salonā un vēl pēc tam vis ko, uzreiz pajautāja cik man gadi!:D Jā, un tie seši gadi ievilkušies nu jau 7,5 gados. :D

Jā, un rītdien man arī būs 1. septembris. Tikai atkal starp ziediem un skolēniem, kuriem vajadzēs ziedus skolotājiem. Rudens ir klāt. Un būs labi, ticu tam!

Life is what you make it, so make it a great one.
Never let anyone tell you that you can't achieve something you believe in.
You are more powerful than you know.

We are here to create heaven on earth.

Maķedonijā visplašāk pārstāvēti ir divi sporta veidi – totalizators un kaimiņu grieķu kaitināšana.

Labi, ārā vēl nav iestājies rudens, bet vairs jau nav tālu, lai kā man arī to nepatiktu teikt. Šodien no rīta izgāju no mājas bez lietussarga (kurš nav pat mans, bet gan no bijušās kolēģes aizlienēts, kamēr pati dzīvoju bez tā), lai arī pa radio to vien teica, ka šodien būs lietus. Bet no rīta tas neattiecās uz mani. No rīta nebija ne vēsts par lietu.
Bet vakars atnāca un lietus arī. Labi vien, ka tagadējā kolēģe atstāja savu lietussargu - man bija savs sargs virs galvas ejot mājās. Labi, ka esmu kļuvusi par kārtīgu brunču meiteni - man vismaz apģērbs bija sausāks, nekā tas būtu bijis ar biksēm. Bet kājas tāpat līdz ceļiem bija izmirkušas. Un kurpītes arī. Vairākus brīžus apsvēru domu apžēloties par tām un vilkt tās nost, un doties basām kājām pa pamatīgajām peļķēm. Bet palika žēl arī pēdas, jo ārā tumšs, lielas peļķes un neredzi jau kurs liec kāju - uz gluda asfalta vai stiklu lauskās. Līdz mājām tās neizjuka, tagad mierīgi žāvējās.
Bet ielas ir tumšas. Nežēlīgi. Katru vakaru paliek aizvien tumšāks un man visvairāk kārojas pēc piesnigušām, baltām ielām, kad visu var saskatīt no košā baltuma. Bet līdz tam tik ilgi vēl jāgaida. Pilsēta taupa enerģiju. Bet uz kā rēķina? Uz tā, ka es iekāpšu kārtējā bedrē ielas vidū, kas nav aizbetonēta atkal naudas trūkuma dēļ. Vai kādā krūmā uz tām tumšajām ielām mani noskatīs kāds nenormālais, kurš arī to visu dara tikai naudas trūkuma dēļ vai atkal savu nenormālo fantāziju apmierināšanas dēļ. Vispār jāmeklē citas ielas būs, pa kurām nākt vēlos vakaros mājās. Un jāņem atkal pie rokas lukturītis, lai visiem iespīdinātu acīs, kā to man kā gājējam dara tās jaudīgās mašīnas.

Un šodiena arī tāda jauka. Darba diena. Bet tikai uz 3h. Jocīga sajūta pierasto 11h vietā. Gandrīz kā brīvdiena. Pēc tām devos uz Rīgu, lai beidzot tiktos ar savu EVS nosūtītājorganizāciju IMKA. Jauka, dzīvespriecīga saruna. Lai gan daudz ko no stāstītā jau zināju iepriekš, tomēr vismaz iepazinos ar viņu. Lielāka manis sagatavošana jau būs tikai tad, kad mani apstiprinās. Līdz tam vismaz 3 mēneši jāgaida!
Vēlāk satikos ar draudzeni. Sarunas, kārtējie atpūtas plāni, visādas atmiņas un salīdzinājumi, kā arī mazgadīgo jauniešu apspriešana, cik viņi ir smieklīgi, haha.
Tāda jauka diena. Ar pozitīvām sajūtām. Prieks, ka ir tādi draugi.:)

Tev kā īpašam cilvēkam manā dzīvē sūtu vēstulīti. Paņem savu kafijas vai tējas tasīti, iededz sveci un iekārtojies ērtāk, lai šajā brīdī Tevi neviens netraucētu, jo ikdienas lielajā steigā šis ir mirklis, kas veltīts tieši Tev, un būtu labi, ja neviens Tev to neatņemtu.
Divi eņģeļi ceļinieki nolēma pārnakšņot turīgu saimnieku mājās. Ģimene bija diezgan skopa un atteicās ielaist eņģeļus viesistabā. Guļasvietu viņiem ierādīja aukstā pagrabā. Kad eņģeļi uz cietās grīdas bija iekārtojušies, vecākais ieraudzīja sienā caurumu un aiztaisīja to. Kad jaunākais pajautāja, kāpēc viņš to izdarīja, vecākais atbildēja: «Ne vienmēr ir tā, kā liekas.» Nākamajā naktī eņģeļi nonāca līdz nabadzīga, bet ļoti labsirdīga zemnieka mājām. Patīkamie saimnieki mīļi uzņēma ciemiņus, cienāja ar visu, kas bija pašiem, un nolika gulēt savā gultā. No rīta, tikko bija uzlēkusi saulīte, eņģeļi ieraudzīja zemnieku un viņa sievu gauži raudam. Vienīgā gotiņa, ģimenes vislielākais atbalsts un vienīgais iztikas avots, bija beigta.
Jaunākais eņģelis sāka nervozēt un pajautāja vecākajam, kāpēc viņš pieļāvis, ka tā notiek.«Kad mēs gulējām aukstajā pagrabā, ievēroju, ka sienā ir apslēpta manta. Bet, tā kā mājas saimnieki bija ļoti skopi un cietsirdīgi, es aizmūrēju caurumu sienā, lai viņi neko neatrastu. Kad gulējām zemnieka gultā, nāves eņģelis atnāca pēc viņa sievas, bet es piedāvāju sievas vietā gotiņu. Redzi, ne vienmēr ir tā, kā liekas.»
Daži cilvēki ātri ienāk mūsu dzīvē un tikpat ātri no tās pazūd. Bet daži ienāk kaut vai uz mirkli un top par mūsu draugiem, atstājot ļoti siltas atmiņas dvēselē. Un tad maināmies arī mēs paši, jo esam atraduši īstu draugu.
Vakardiena ir vēsture. Rītdiena – noslēpums. Šodiena – dāvana! Tas ir kas īpašs – dzīvot un prast novērtēt katru izdzīvoto mirkli. Ņem vērā, ka tieši tagad kāds par Tevi domā un laimīgi smaida; kāds lepojas ar Tevi; rūpējas par Tevi; skumst pēc Tevis; vēlas ar Tevi parunāties, būt kopā ar Tevi; kāds tic, ka Tev ies garām visas bēdas; ir pateicīgs par Tavu atbalstu; grib Tev piekļauties; tic, ka viss atrisināsies labvēlīgi; ļoti vēlas, lai Tu būtu laimīgs; grib, lai Tu viņu atrastu; svin Tavu veiksmi; vēlas Tev uzdāvināt dāvanu; domā, ka tieši Tu esi viņa lielākā dāvana; kāds ļoti mīl Tevi; apbrīno Tavu gribasspēku un apņēmību; vēlētos būt par plecu, uz kura Tu vari izraudāties.

Lai arī pavisam nelielas, lai arī ne tādas kā parasti, bet tomēr brīvdienas nedēļas vidū - ļoti relaksējoši. Vismaz atslēdzos no ikdienas šajā pusē.
Mazais māsīcas dēliņš savā pusgadā ir mani aizmirsis. Precīzāk, viņš jau sāk atpazīt un iegaumēt cilvēku sejas un manu viņš nebija gandrīz divus mēnešus redzējis un bija aizmirsis. Nespēju ne iemidzināt, ne dziedot dziesmiņas un citas izdarības nomierināt viņa raudāšanu. Te līdzēja tikai mamma. Un māsīca pēc 1.5h, kad mazo biju auklējusi pateica, ka man noteikti būs ātrāk bērni nekā māsai. Jo es esot tik pacietīga. Jā, kā jau citi ar laiku piefiksē, tad tiešām esmu, kā smejos - līdz riebumam pacietīga. Bet par bērniem runājot - to jau iekārto dzīve. Šo dzīves sadaļu es neplānoju.
Vienā dienā viesojās arī viens no Itālijas un caur Couch Surfing ar moci apceļo Eiropu un Latvijā bija jau 5to reizi. Ar viņu necik daudz laika kopā nepavadīju, jo vakarā jau viņš brauca prom, bet pirms aizbraukšanas mūs visas pa kārtai izvadāja ar moci. Man tā bija pirmā reize. Un - uhh, patika!!:)) Nav tā, ka man tas tagad ir kāds piepildīts sapnis, jo pirms tam man reāli likās tas bīstami- nevēlējos pakļaut savu dzīvību briesmām. Kāpjot uz moča pat kājas netrīcēja. Var jau būt, ka esmu nedaudz traka, jo pēdējā laikā kaut kādas adrenalīna uzsišanas lietas man patīk vairāk, par mierīgu pasēdēšanu. Es neteiktu, ka tagad man vajag moci un vairs neko. Nē, bija jauki, man prieks, ka izbaudīju braucienu un 150km/h likās par maz, haha. Laikam tiešām esmu nedaudz traka!:D

"Skatos ka tev ir ielikts vārds šajā dienā.
Tad pēc daudz maz pieņemtas tradīcijas sūtu tev sveicienu."

Mīlestību nevar attēlot kā koku vai jūru, tā ir mūsu prieku un bēdu izpausme, tā ir kā mūzika uz audekla, kuru mēs neredzam, bet gan sajūtam.

/V.D. sveiciens/

Juhuu, VID visi papīri aizpildīti, naudiņa kaut kad būs - uz Ziemassvētkiem tas būtu skaisti!!!:D Es viņai neriskēju prasīt, kad valstij būs nauda, lai man šo naudu atdotu!;)

Tirgū pārdevēja par mani ierēca, kad es izvilku lapiņu ar produktiem, kuri man tur ir jāiegādājas. Nu, beidziet, man tak tas saraksts bija garš!!!:D

Never take someone for granted. Hold every person close to your heart because you might wake up one day and realize that you've lost a dimond while you were too busy collecting stones...

"God can't fix a broken heart if you don't give Him ALL the pieces."

(J.L.Youngs)