Šonakt sapņoju pa ilgiem laikiem. Un spilgti sapņoju. Un ar visām krāsām. Un man liekas, es pat jutu kāds ir laiks ārā - debesis bija apmākušās, drīz varēja sākt līt, un vakars arī tuvojās ļoti ātri. Bet es klusām ielavījos kādā mājā, kurai cauri izejot bija kāpnes, kas veda kalnā augšā. Un ne jau vienkāršas kāpnes, bet tādas ar cementiem, ar nosēdumiem klātas, kas pieskaroties dažviet krita nost. Un ļoti, ļoti stāvas, tā, ka kāpjot vajadzēja pieturēties ar abām rokām. No sākuma biju viena, tad no apakšas kāds mani sauca un priecājās, ka kāpju. Pēc tam uzradās vēl ļoti daudz cilvēku, bet visi jau kāpa lejā. Visi pili, uz kuru izrādās, ka es kāpu, jau bija apskatījuši, tikai es viena pati naktij tuvojoties biju nolēmusi tur tikt. Man pat liekas, ka daudzi nerunāja latviski. Un es skaidri apzinājos, ka tas nav Latvijā. Uzkāpjot augšā es sāku skriet - uz to māju, kas it kā bija pils, bet ne gluži. Atskrējusi secināju, ka sāk ierasties vēl jaunieši, kas piedalās kaut kādā pasākumā. Tiku iesaistīta - kāda meitene angliski mani vienkārši ievilka. Vēlāk atbrauca vēl kāda meitene, kura runāja angliski, bet vēlāk abas atklājām, ka viņa arī ir latviete, kas sapnī bija pārsteigums.
Bija vēl kaut kas, bet tas bija pirms kāpšanas kalnā - kaut kādi veikali, cilvēki, sarunas angliski - to gan atceros visspilgtāk..

Varbūt runāja mana zemapziņa? Nezinu, bet liekas, ka šīs kāpnes es jau biju redzējusi. Citā sapnī. Vai tās kaut kur ved īstenībā?