we gotta fight for our rights - - not to freeze to death

mani mājas ukraiņi ir kaut kādi kaitinoši introverti dramakvīni. un kaitinoši viņi ir tieši tāpēc, ka par savām sasāpējušām problēmām (ka viņu istabā esot pārāk karsti) viņi nerunā, nerunā, nerunā, līdz izvirst slēpti aizkaitinātā demagoģijā trepēs par to, ka šis esot viņu PĒDĒJAIS MĒĢINĀJUMS atrisināt sasāpējušo apkures problēmu (jo viņi grib to turēt izslēgtu permanenti, kamēr mēs ar otru dzīvokļbiedreni ar savām istabām ziemeļpusēs vakaros salstam nuost). "Pēdējais" mēģinājums izklausās smieklīgi tāpēc, ka nekad iepriekš runas par to kā Problēmu nav bijis - tik vien kā tas, ka viņi brīžam ir gājuši izslēgt apkuri ar pavadtekstu, ka "mēs ļoti atvainojamies, baigi sakarsām, bet jūs droši slēdziet atpakaļ, kad jums vajag". nu a tagad piepeši mazajiem austrumu brāļiem ir jāsper kāja pie zemes un jāziņo, ka mēs ar otru dzīvokļbiedreni varētu tā kā pārvākties, ja "nekas nespēs nodrošināt mūsu draudzīgu līdzāspastāvēšanu". runu teikt uzņēmās vīrieškārtas ukrainis, kamēr viņa drostaliņa neesot spējīga iziet no istabas, lai neaizdegtos baltkvēlē. atkārtosim, ka runas par šito iepriekš NAV bijis.

man kaut kā likās, ka draudzīgas līdzāspastāvēšanas garants ir parunāšana par to, kas kuram nepatīk un kā to risināt, nevis rūgšana pa kluso savā kambarī līdz brīdim, kad vairs nevar izturēt, un uzsprāgšana trepēs ar atkārtu baurošanu "FUCKING HELL! FUCKING HELL!". oh well, vakarā no darba atnāks Silv., tad arī kopīgi apsvērsim, varbūt tiešām jāmeklē cita māja.