red

mans pašreizējais randiņpartneris grib pirkt man kleitu. manu sapņu sarkano kleitu, kuru nesen noskatīju vienā pop-up veikaliņā, bet, tā kā šobrīd knapinos ar naudām, tā arī nenopirku. un viss jau skaisti, vienīgi - man ir šausmīgi neērti atļaut kādam sev kaut ko nopirkt. visvairāk jau, protams, attiecībā uz pretējo dzimumu - uzreiz sajūta, ka esi kaut ko parādā. kopīgas ēšanas/dzeršanas rēķinu apmaksai čeka skrupolozas pētīšanas un kalkulatora izmantošanas metode gan galīgi neder, bet var taču tā, ka vienu reizi izmaksā viens, otru - otrs; simboliski žesti abpusēji izpildīti, visi laimīgi. savukārt, ja otrs apmaksā tavas izklaides un iegribas, manā gadījumā sajūta ir tāda, ka tu neesi gana līdzvērtīgs spēlētājs, drīzāk ieguldījumu objekts (nerunājot nemaz par to, ka, pat ja tas galīgi nav tikai uz to virzīts, grūti gluži neviļus neiedomāties par to, ka tiek gaidīts, ka kaut ko dosi pretim). un man arī ir svarīgi otram neļaut gluži neviļus iedomāties par to, ka es ar viņu varētu tikties, lai viņš man ko izmaksātu, nevis tāpēc, ka viņš man patīk.

nu, lūk. no otras puses, domāju, vai nav tā, ka es ar to savu izmaksāšanas neļaušanu tomēr tam otram kaut ko neatņemu - iespēju izpaust savu vīrišķo spēku un varēšanu, un rūpes par sievieti, kura patīk. es taču novērtēju, ja man, piemēram, palīdz novilkt un uzvilkt mēteli, lai gan rociņas man nav amputētas un mierīgi varu to izdarīt pati; ar tādu, kas sievietei neatver durvis un nepalaiž pa priekšu, man vispār būtu grūti iedomāties sevi tiekamies. tomēr tajā brīdī, kad šajā džentlmeniskajā uzmanības izrādīšanā iesaistās nauda, man ir automātisks NĒ.

izskatās pēc tipiskas post(post)modernisma problēmas - tik daudzu laikmetu izpratne par manierēm un starpdzimumu attiecībām sakūlusies putrā, ka grūti ievērot konsekvenci. vai ir normāli satraukties par iespējamo līdztiesīga spēlētāja lomas zaudēšanu gadījumā, ja tev bez īpaša iemesla kaut ko izmaksā/nopērk, vai arī es vienkārši šajā ziņā neesmu pietiekoši sievišķīga (lai ko tas arī 21. gadsimtā nozīmētu)?