viena no visazartiskākajām sajūtām mani pārņem, kad dzenu pēdas kādai mūzikai, kas īsti nekur vēl nav ne izlaista, ne dabonama. tā bija ar Sleigh Bells, pirms viņiem vēl bija iznācis albums, tā bija ar Karlu Morisoni, tā bija ar King Charles. tu it kā saproti, ka vēl nekas nav nolīkots, un ar to tad arī vajadzētu samierināties, - bet nē, tā nenotiks, jo tu, redz', esi atradis, ka last.fm'ā šim ārtistam figurē vēl viena dziesma (OMG! OMG!), kura ir klausīta vien kādas desmit reizes pasaules vēsturē, bet tas nozīmē ko - ka Kādam Tā Ir. un NAV svarīgi, ka varbūt tā statistika uzrāda to, ka to songiju ir klausījies vienīgi pats Kings Čārlzs vai Morisone, kas pēc tam to nobāzis zem miljonz atslēgām, lai viltīgie līkotāji netiek nolīkot,  - nāāāi! svarīgi ir tikai tikai tas, ka man to Vajag, un Cauri, tāpēc tiek uzrakti visi iespējāmie internāti ar velēnām uz augšu, atkostas par ķeksīšiem nomaskējušās transkripcijas zīmes, un parasti visi vajadzīgie songiji, kas vien ierakstīti, tiek arī atrasti. jo tas ir tikai taisnīgi, haha.

not šõr, vai tas nozīmē to, ka no man te tagad no slinkas potenciālās kultūrfilosofes vajadzētu pārkvalificēties par privātdetektīvu, vai tomēr pielietāt šito maniakālismu tepatās kulķūrs lauciņā, bet šõr ir tas, ka King Charles ir viens sasodīts mīļukiņš, kuru jānoklausās ir visiem-visiem, kam sirdī ildziņas pēc hipijlaika un tā vienkāršības, un vienlaikus arī tāda smeldzīga apjausmiņa, ka, nē, redz', tas hipijlaiks bija tomēr dikti sen, un tagad to varētu tikai nofeikot, tāpēc, davaj, labāk uzdosim arī nedaudz pa popsas, roķa un barokāli noplukuša imidža podziņām.

rekur viņa hitdziesmiņš, pie kura visi bungā pa galdu un saka jes

rekur viņš ripinās ar skrituļdēli, vicinot matus, tādā apģērbā, kas noteikti patiks milkijam, haha

un TE viņš sūta mājāspalicējiem sveikas ar dziesmiņu no Kenijas pļažas, un vējš nezaudē humora izjūtu, vislaik aizpūšot džekiņam seju ar matiem, pilnīgs kaut kāds absurda humors, bet lieliski :) sākas 0:50

nu, āv, nu! :))))

vispār jau ģenerālprokurors Kalnmeiers izskatītos kā no multenēm (īpaši tāda tipa, kā "Randiņš Belevilā", un tamlīdzīgi), ja vien - ja vien tas, ko viņš tagad grib darīt, nebūtu tik nopietni. :(

revidēju savu mjūzikkolekciju, kas bija aktuāla vecumā aptuveni no 17 līdz 21. tolaik mūziku rakstīju DISKOS, un, šķiet, postroks bija tas, kas tolaik man šķita "dziļi" un "dvēseliski", savukārt indīpops - tas, kas "jautri" un "dzīvi apliecinoši".

a interesanti, vai mans tagadējais ironiskums attiecībā pret šiem faktiem kaut ko pasaka par to mani, kāda biju tad, vai tomēr - to, kāda esmu tagad. meh, īstenībā vienkārši vajadzētu mazāk domāt, tas tā kā būtu skaidrs :), vienīgi to ir drusku grūti nedarīt, kad tiec konfrontēts ar tām pašām skaņām un atceries, ko tajās saskatīji agrāk, unnn tagad tajās saskati kaut ko galīgi citu.