mjū: adele - he won't go
man šķiet, ka iekšējā ziņā ļoti liela nozīme ir - izjūtu, notikumu, etc - sabalansētībai. vismaz, lai tu attīstītos kā cilvēks. un ir krīpī šeit dzīvot visu, visu, visu dzīvi, bet tad, ja labu laiku esi dzīvojis kalnos (metafora), tad pēc tam labu laiku vari dzīvot arī līdzenumā (metafora); pat vairāk - tev tas ir nepieciešams, lai iekšēji izlīmeņotos.
aizvien vairāk sāku novērtēt savu dzīves pieredzi ar dzīvošanu ārzemēs. sākotnēji to vērtēju kā intelektuālu degredāciju (un, protams, kaut kādā ziņā tas tā arī ir), tomēr esmu arī ļoti daudz ieguvusi - vispārējas pieaugšanas ziņā. un var jau, protams, sevi attīstīt tikai vienā virzienā (kalni/lejas) un tajā sasniegt vērā ņemamus rezultātus, bet - vai tas ir no svara? vai cilvēks ir laimīgāks, kad kļuvis par vienām lielām smadzenēm?
- vienas atbildes, protams, te nav un nemaz nevar būt, īpaši, ja ņem vērā, cik ļoti katra prātā citādi interpretējama kļūst doma, kas izteikta vārdos, bet atbilde, kuru esmu atradusi priekš sevis kā vispiemērotāko, ir - nē. un piedodu sev dzīvošanu uz virsmas (Kūle, haha) un cenšos visus ar to saistītos sirdsapziņas pārmetumus pēc iespējas no sevis atvairīt, lai dzīve ir tīra un nesamocīta dzīvošanas prieka pilna.
aha. nu, droši vien manus spriedumus ietekmē tas, ka nekad neesmu dzīvojusi tādā pavisam Bābeles tipa valstī - piem., Spānijā, imigranti, protams, ir, bet viņi pārsvarē dara visādus "zemos" darbiņus un turās savā starpā. nesaku, ka redzu to kā ideālu situāciju, jo tas var novest pie ļoti nopietnām problēmām nākotnē, taču, runājot par tagadnes situāciju, spāņi turienes kultūrtelpā absolūti dominā, un to citu kultūras piejaukumu ikdienas dzīvē praktiski nejūt (ja atskaita to, ka paķert kebabu pieskrien pie turkiem, vai to, ka daudz kur svētdienā vienīgās atvērtās pārtikas bodītes ir ķīniešiem). vārdsakot, par multikulturālismu parunāsim, kad būšu atgriezusies no Londonas, tagad es off uz gultiņu :)