vēnazz

BUAAAAHAHAHA! - vot, dzīve. aizgāju papildināt spēkucīšus pētnieciskiņā materiāleļa rakstīšanai (kā visiem labi saprotams, tā kā tādos nevar izmantot dahuja deminutīvus, es šeit tos lieku lietā ar dubultu sparu) uz piemājas Dabl Kofī, nu neko, ieeju, apsēžos, - a ko es dzirdu? - nuja, taisni pie blakus galdiņa apsēdušies divi spāņūzīši un ļoti sparīgi sarunājas. sākumā domāju, moš aiziet pievienoties viņu galdiņam (Spānijā tas būtu augstākajā mērā normāli) papraktizēt valodiņu, abet tur jau nāca meitene-meņūnesēja, un labi vien bija, JO - izrādījās, ka spāņūzīši tik entuziastiski apspriež to, kamā klausīties ir visinteresantāk - dūdiņas, protams. ahahā. nu neko, sēžu, ar pusausi klausos, cenšos nesmaidīt, gygy, un tur tik gāja vaļā - tā - šitāda, tā, savukārt, - šitāda. meitenes vispār te esot ļoti smukas (mūsu džeki ar' tika pieminēti, lai gan, jāatzīst, tiem tika atvēlēta visai niecīga loma šajā sarunā - vien līdzjūtīgs "njāā.." :) ); dabūju arī zināt, ka es esot dūdiņa, ar ko vienam no viņiem noteikti atrastos, par ko parunāt (es DOMĀJU GAN, rofl, jo es tak runāju spāniski). jāpiezīmē, ka saruna bija izteikti funkcionāla rakstura; cik noprotams, viņi jau iepriekšējās dienas bija padzīvojušies pa naktsklubiem, meitenes copēdami (gan ar veiksmēm, gan neveiksmēm), un nu stratēģiski apsprieda kafejnīcas kontingentu, meklējot šīvakara potenciālās "upures". šai sakarā, ja pareizi sapratu (nebija viegli, jo visas dūdiņas tika pieminētas, izmantojot vietniekvārdu "šitā" un rokas vēzienu attiecīgajā virzienā, bet pusacs skatīšanās tehnika ir reizēm maldīga), par mani tika nospriests, es esot meitene mīlēšanai, nevis vienai naktij (pieņemu, ka uz šīm domām viņus varēja vedināt mans mājas džempera stila autfits pretstatā kontingenta vairākuma lakotajiem špiļkzābakiem un visam no tā izrietošā, bet nu labi), savukārt vienai promejošai iespīlētai krievu dūdiņai, par kuru tika nospriests pretējais, viens no spāņūzīšiem metās pakaļ, "mei ai 'ev jõr telepoun namber" vaicādams, hahaha. telepounu viņš nekādu nedabūja, un pēc tam pie galdiņa tika atzīmēts, ka meitenes šeit esot "agresīvas", savukārt, kad devos prom es, cik sapratu, notika vēl ātrā apspriede, kā rīkoties, tomēr beigu beigās telepounu tomēr man nepaprasīja. nebūtar' devus', gan arī jāatzīst, tomēr bikiņ žēl, jo būtu varējusi pa espaņski šim atbildēt, prikols būtu. nu jā, bet paprasīt man neko nepaprasīja, tā kā es tagad esmu jau apakaļ mājās rakstīt savu fakin' pētnieciskiņo materiāleli griezt vēnas, jo es, redz', neesmu pietiekoši smukiņa! :[[