on ģimeniskais
mjū: the xx - infinity
aizbraucām šodien ar tēvu un sīko paboulingot. runājot par šo un to, pajautāju sīkajai, vai viņa lasa žurnālu "Sīrups". sīkā sarauca pieri un paziņoja, ka, loģiski, nē, viņa lasot tikai "Ilustrēto zinātni" un grāmatas. sociālos portālus arī vairs praktiski nelietojot. nesaprotu, kas te mums par ūberpotenciālīgu einšteinu aug, bet es no viņas varētu pamācīties.
bet, kad jau devāmies uz mašīnu, tēvs uz atvadām man pasniedza kinderolu. kinderolu. reaģējot uz manu neviltoto WTF skatienu, viņš vīlies jautāja, vai tad man vairs negaršojot. es, protams, lai neapbēdinātu, steigšus attraucu, ka garšo jau, garšo. un, pārcilājot atmiņu failus, tiešām atminējos laiku, kad man bija bijušas aktuālas kinderolas - desmit gadu vecumā, kad es krāju to iekšienē atrodamās nīlzirdziņu un lauviņu figūriņas. un pat tad es to šokolādi uztvēru kā ne īpaši foršu mantiņu blakusproduktu. bet tik aizkustinoši.
haha, man viņi nekad nav īpaši patikuši, Toms un Džerijs likās daudz foršāki. bet, ja jāizvēlas, lai iet Tasmanijas velns :) Tev?