on ģimeniskais
mjū: the xx - infinity
aizbraucām šodien ar tēvu un sīko paboulingot. runājot par šo un to, pajautāju sīkajai, vai viņa lasa žurnālu "Sīrups". sīkā sarauca pieri un paziņoja, ka, loģiski, nē, viņa lasot tikai "Ilustrēto zinātni" un grāmatas. sociālos portālus arī vairs praktiski nelietojot. nesaprotu, kas te mums par ūberpotenciālīgu einšteinu aug, bet es no viņas varētu pamācīties.
bet, kad jau devāmies uz mašīnu, tēvs uz atvadām man pasniedza kinderolu. kinderolu. reaģējot uz manu neviltoto WTF skatienu, viņš vīlies jautāja, vai tad man vairs negaršojot. es, protams, lai neapbēdinātu, steigšus attraucu, ka garšo jau, garšo. un, pārcilājot atmiņu failus, tiešām atminējos laiku, kad man bija bijušas aktuālas kinderolas - desmit gadu vecumā, kad es krāju to iekšienē atrodamās nīlzirdziņu un lauviņu figūriņas. un pat tad es to šokolādi uztvēru kā ne īpaši foršu mantiņu blakusproduktu. bet tik aizkustinoši.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
aha. then again, man šķiet, ka pārdegšana biežāk ir saistīta ar cenšanos iekāpt vienlaicīgi visās iespējamās upītēs. ja cilvēks saprot, kas viņu tiešām interesē, un uz to koncentrējas, tad, manuprāt, ir tieši vieglāk. cita lieta, kas mani uztrauc vairāk, vai tas viņai nesāks atsaukties uz attiecībām ar vienaudžiem - nu tur, uzskatīšana par nūģi u.tml.