on profesors cipariņš doin' his thang
November 28th, 2010 (10:50 pm)
skatos un iedvesmojos - http://tv.delfi.lv/video-last/DwpbzNup/
Comments
|
Posted by: Karstā latviete (
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} implozija) Posted at: November 28th, 2010, 11:53 pm
|
|
tā jau droši vien ir, un tā domāt ir mierinoši - es, piem., diezgan pamatīgi pārdzīvoju, ka joprojām, divdesmit piecu gadu vecumā, nevaru atrast savu jomu. to interviju skatoties, visu laiku domāju - a kā tad ir taktiski pareizāk: maksimāli sašaurināt savu interešu loku, rokot dziļumā, vai arī, kā Ambainis saka, interesēties par vairākām jomām, tās savienojot. ai. laikam vienkārši jāiet gulēt.
|
Posted by: proud to be peevish (
divi_g) Posted at: November 29th, 2010, 12:06 am
|
Imho par vairākām jomām un savienojot. Urbjoties tikai vienā, cilvēks zaudē "lauka izjūtu" un, jomai arvien sašaurinoties, lēnām kļūst par tādu, kurš "zina visu par neko".
|
Posted by: Viņa Gaišība (
kautskis) Posted at: November 29th, 2010, 12:11 am
|
|
Vispirms jāinteresējas par vairākām jomām un, ja šādā veidā uzduries kādai, kas pavelk — nu, tad tur arī jārok.
Es, piemēram, līdz 23 gadu vecumam sevi uzskatīju par visnotaļ anti-establishment jaunieti ar anarhistiskām nosliecēm. Bet tad Kultakā mums sāka mācīt business English — nu, un tur bija jālasa raksti no Forbes un The Economist, kā arī pašiem kaut kas tāds jāmēģina sacerēt.
No sākuma, protama lieta, man pret visu pasākumu bija dzīvespriecīgi ciniska attieksme — imperiālistiskā haizivs, imperiālistiskie cūkas, tādā garā. Bet pēc kāda brītiņa, pats sev par lielu izbrīnu, pamanīju, ka tādas lietas mani sāk visnotaļ pavilkt, neskatoties uz visām ideoloģiskajām nesaskaņām. Un, lai gan es neņemšos apgalvot, ka es kopš tā brīža šausmīgi mērķtiecīgi ņēmos soļot pa attiecīgo taku, tak beigu beigās esmu pa kapitāla apdziedāšanas ceļu aizgājis.
Laikam jau tā ir, bet tas gan nav tik bieži sastopams, ka kādam cilvēkam jau kopš bērna kājas ir apsēstība ar vienu noteiktu lietu, kuŗu tad viņš arī rok visu atlikušo mūžu (starp citu, mūsdienās šādos gadījumos raižu nomāktie vecāki, iespējams, savu atvasi stieptu pie psīhologa — kazi, vai nav disleksijā iedzīvojies).
Mums, kam šādu skaidru mērķu visam mūžam nav bijis, atliek vienkārši dzīvot un, ja paveicas, brangi nopriecāties, ja viņš pavisam nejauši tomēr uzrodas.