on kakas pļaviņā

man nepatīk to redzēt, es cenšos pievērt acis uz to pozitīvāka skatījuma uz dzīvi vārdā un tā, bet reizēm es jūtos vienkārši pievilta, sajūtot seklumu citos, - tad, kad, pēc manām domām, tam tur nevajadzētu būt. piemēram, kāda paziņa ar glamūrīgu ārēju spožumu - un es te nerunāju par spožumu tādās Kosmopolitēna kategorijās, bet gan par gluži vienkāršu foršumu, komunikabilitāti, šarmu un spēju visas lietas nokārtot radoši un ar stilu - nez', ir lietas, ko man gribētos no viņas pārņemt un iemācīties. bet tad reizēm ir tā, ka mēs runājam par kaut kādām dziļākām lietām nekā smalltalks, un tad es vienkārši jūtos atsēdināta, kad cilvēks, kuru esmu uzskatījusi par ļoti foršu un paraugu sev dažās lietās, izrādās, ir spējīgs to foršumu saglabāt tikai tādā plakātiski plakanā līmenī, - un patiesībā par to plakātisko spožumu viņam vairāk arī nekā nav. viss. cauri. nav.

un to es nespēju pieņemt, es tam vienkārši nespēju noticēt, kā tā var būt. papurinu galvu - nu nē, tā taču nevar būt! viņa taču visiem šķiet tik jauka, forša, šarmanta un inteliģenta! un tad man sametas bikucīt bēdīgi - nu, apmēram tā, it kā tu pa gabalu pļavā būtu redzējis smukas, apgarotas puķītes saules staros laistāmies, sajūsmināts iemeties tai pļavā papriecāties, a tur tikai spīdīgi konfekšu papīrīši un kakas. vot.