| |
[Jan. 17th, 2008|09:11 pm] |
ja turpināsies visi tie komplimenti man gandrīz vai sāks gribēties atsākt lielo rakstīšanas niķi no kura tik veikli biju jau tikusi vaļā
tādas lūk mums šeit tās kaprīzes |
|
|
| |
[Jan. 16th, 2008|09:21 pm] |
es labprāt piemānītu visus visus un turpinātu izlikties ka gramatika loģika un noteikumi uz mani neattiecas ne mazākajā mērā bet jūs taču visi redzat man cauri vai ne zem visa interpunkcijas iztrūkuma ir tikai pūstošas klišejas
es pašlaik atkal sevi izdomāju no jauna man sajucis kura reize pēc kārtas šī ir
reizi pa reizei kļūst grūti turpināt tāpat kā iesākts un visa mana personība velk mani atpakaļ es apzinos ka esmu destruktīva un iespējams tas ir vienīgais ko nevaru mainīt taču brīžos kad apzinos savu nelietderību kādā dzīves posmā es sevi sagrauju un uztaisu no jauna tādu kādai vieglāk būt
ar laiku es kļūstu tikpat nederīga bet tas jau ir pavisam cits stāsts
un pašlaik es vēlos nojaukt sava pieraduma robežas lai būtu tāda kādai man vajag būt man ir grūti domāt kad prāts ir važās kuras pati esmu tik rūpīgi kalusi viss mans snobisms egocentrisms un ieaudzinātās atšķirības starp labu un sliktu un jā pat tā nolādētā pieklājība
es spēju pārkāpt pašas uzstādītos noteikumus seksualitātē un uzvedībā kā tādā bet es nesaprotu tiešām nesaprotu kā lai tiek galā ar savu prātu kurš atsakās nerakstīt pēc saliktā plāna |
|
|
| |
[Jan. 15th, 2008|10:14 pm] |
|
es sadalos pa galējībām četrpadsmit reizes dienā |
|
|
| |
[Jan. 15th, 2008|10:11 pm] |
|
mans nogurums ir liels un mīksts un es iešu tajā gulēt |
|
|
| |
[Jan. 14th, 2008|10:56 pm] |
tev piedos ja runāsi par maz bet piesargies pateikt ko lieku jo tas var kļūt nē tas kļūs par akmeni tavā kaklā
tas bija sen kad es atradu visperfektāko ķermeni un neciešamāko personību taču skatījos pāri visam ko negribēju redzēt un vienmēr biju uz ceļiem bet viņš vienmēr bija stāvu augstāk savā pieredzē un skatījumā es biju maza un dumja un tagad ir palicis tikai rūgtums tomēr tobrīd likās ka nekā svarīgāka taču šaisaulē nemaz nav un tā nu es gāju pie viņa un teicu ka vēlos ar viņu gulēt un ka skatos uz viņu un redzu savu tēvu un ka mana sirds kļuvusi ļoti greiza
nebiju jau pirmā un cik žēl ka nesapratu bet viņš tikai smaidīja un neko neteica viņš šo noteikumu jau zināja
tas tāds kājslauķa sindroms kas neatstājas mēģinu tikt galā bet tad saprotu ka atkal manī kāds noslauka zābaku zoles |
|
|
| |
[Jan. 12th, 2008|09:35 pm] |
|
man ļoti gribētos kaut kur aizbēgt es nezinu kur kad un kā un varbūt ja es patiešām tiktu prom tad daļa no tās burvības kas piemīt neīstenotām vēlmēm sen jau būtu pagaisusi tieši tā jau tas vienmēr notiek un tagad manī ir nemiers un es mēģinu saprast kur lai tādu nervozu sevi liek |
|
|
| |
[Jan. 12th, 2008|09:06 pm] |
esmu apamldījusies trijās priedēs kaut gan nē tie droši vien ir jasmīni vai laimītēm pilni ceriņi bet vienalga
vai atceries česīras kaķi alise lūdz lai viņš pasaka ceļu viņš jautā kur viņa vēlas nokļūt bet alise saka ka viņai vienalga un česīras kaķis atbild bet tad jau vienalga kur tu ej
visi mani tripi sen beigušies arī tie iedomātie bet es tagad esmu alise un man ļoti bail |
|
|
| |
[Jan. 11th, 2008|09:04 pm] |
|
es sapišu sevi lai varētu pist tevi |
|
|
| |
[Jan. 11th, 2008|04:28 pm] |
mēģinot izstrādāt savu unikālu dieva konceptu es apjūku arvien vairāk un vairāk es domāju par kādu abstraktu un iespējams nemaz nepastāvošu būtni par kuru jau iepriekš teikts ka to aptvert neesot iespējams es nezinu vai es varētu vinam pieskarties lai arī kādu nozīmi mēs nepiešķirtu pieskārienam es nezinu vai spētu saprast to ko viņš man varētu pateikt es taču tik bieži nesaprotu pat to ko man saka piemēram ulvis bet viņš taču runā gramatiski pareizā latviešu valodā tikai pa dzejiskam un ja dievs runātu pa dievišķam tad kā pie velna es varētu saprast un es nezinu kā viņš varētu smaržot es mēģinu iztēloties bet prātā nāk tikai baznīcu aukstā atgrūdošā smarža tā taču nevarētu smaržot tas kas glabā sevī visas pasaules mīlestību tāds nevar būt mans pirmsākums jo es jūtu sevī dzīvību tad varbūt pēc vīna bet varbūt vienkārši pēc seksa kā radīšanas akta
kāda gan ir dieva klātbūtne vai tā varētu būt nemiers krūškurvī vai varbūt tas uz ko atsaucos kā iespējamo dievu ir tikai neziņa
bezgalīgs visvarens labs es nezinu kāds varētu būt kaut kas bezgalīgs visvarens un labs tāda ir tēva figūra manā prātā vai vismaz tāda tā kādreiz bija bet tēvs nav ne bezgalīgs ne visvarens ne pasarg dievs arī labs vai dievam vajadzētu izraisīt bailes vai dievs varētu sodīt bez pamata vai dievs mēdz aizmirst vai dievs ir tikai soģis kas neatlaiž manu prātu kad palieku viena un ir laiks nožēlot vai dievs atzītu mani par savu bērnu arī tad ja es rīkotos nepareizi vai viņš aizietu no manām mājām un liktu man visu mūžu viņu meklēt |
|
|
| |
[Jan. 11th, 2008|02:04 pm] |
...tāpat kā mēs piedodam visiem izslāpušajiem mūsu vidū
dieva mestais pirmais akmens atleca no manas pietūkušās varavīksnenes iespiežot to dziļi manās plaušās un tās plīsa kā sliktas kvalitātes prezervatīvi un radīja salūtu manās krūtīs
un es nodomāju beidzot es spēju mīlēt beidzot es esmu īsta beidzot visā savā skaudībā esmu aizvedusi sevi līdz tam ko pūlis par visdārgāko pasaulē sauc |
|
|
| |
[Jan. 10th, 2008|11:02 pm] |
ar vīrieša rokām un sievietes torsu tā esi tu mana himēra un ar smalkām potītēm un maskulīnu skatienu tā atkal esmu es tavs nolietotais fantāzijas auglis kas pievīlis savu pirmsākumu un traģiskās beigas jau visās iespējamās bezgalībās pirms un pēc kristus nīčes un ādolfa arī
nolādētas lai ir tavas rokas kad līdz elkonim iegrimst svešos elkos un nolādēta lai ir visa pasaule tāpat vien un nolādēts lai top viss kas kādreiz turēts svēts jo grēks ir jau mūsu asinīs un kas grēcīgs bijis lai top svēts un padari mūs par saviem pretstatiem ļauj mums baudīt mūsu grēka garšu šodien un piedod mums mūsu cilvēcību |
|
|
| |
[Jan. 10th, 2008|06:47 pm] |
vīrietis īsts etalons met majestātiskus lokus gar maniem netīrajiem logiem un es skumji skatos gaisā kur pusnakts putni sasēduši kokos nemaz nemanot alpha male skraidot no vienas pieturas uz otru mēģinot nenokavēt savu miesaskāri kurai pēc saraksta sen jau vajadzēja būt šeit
es klusi klusi pakutinu sevi aizliegtākajā zonā un viņš tikai riņķo pa manu orbītu cerot uz manām rokām uz manu mēli un negribīgi skūpsta mani jo uzskata ka tas ir pārāk intīmi tādai meitenei kā man
es pazaudēju savu bērnību jau sen tāpēc apsūdzēto sols tā arī paliek brīvs taču es neliekos mierā un klusi vedinu viņu uz elektrizētu krēslu es viltīgi spēlēju to sarkano ābolu kas dara vainīgu un solās atvērt acis uz citām aplamām patiesībām
vīrietis klauvē pie maniem logiem un tukšu skatienu lūkojas iekšā kā noklīdusī avs kā pazudušais dēls bet es nemanu viņa suniskās acis es turpinu skatīties koku zaros un mēģināt atcerēties vai tad putni arī guļ |
|
|
| |
[Jan. 10th, 2008|06:47 pm] |
lēna nakts un lēnas ir manas rokas mana nogurusī mugura uz kuras trausla pasaule smalka stikla vīzijas porcelāna sajūtas un tu nezini cik niecīgu triecienu spēj izturēt mani pleci bet varbūt nojaut manu ziepju burbuļu jūtību varbūt tu negribi lai mocos varbūt negribi lai salūztu ilgās taču tava klātbūtne kas man nepieejama tā caurdur mani vēl un vēl un es gribētu to noklusēt bet tas neesi tu nē es pati sevi laužu jo tā ir no baudām tā vissmalkākā piedod man manus vārdus tāpat kā es piedodu tev tavējos... neesošos
es neprotu izskaidrot tās iekāres kas neatlaiž manu prātu pamata nav turpinājuma arī ne un viss kas liecina par kustību zem ledus ir manas nenoteiktās ilgas pēc cilvēcības kuru es saredzu arvien nepareizajā cilvēkā tas ir viņā manas kaprīzes allaž pavēršas pret mani pašu un esmu pārliecināta ka pat aju sazvērestība izdosies viņa sāpes būs manas sāpes un es atkal degšu zilās ugunīs ak es nebeidzamā traģēdija kas pārmieso savas sāpes no viena nepareiza cilvēka otrā un jā man laikam tiešām vajag ciest
es neprotu savaldīt savas dusmas un tad man trīc rokas es nespēju savaldīt savas skumjas un tad apkārt viss brūk tas ir tik vienkārši ka gandrīz vai ģeniāli ak dievs vai tāds gan bija tavs plāns vai tāda ir tava dievišķā griba ļauj man aizmigt siltumā es tev lūdzu tikai šonakt (un vēlāk arī visas pārējās) siltumā un drošībā žņaudzošās rokās pie dārdošiem sirdspukstiem savā tālesošajā miera ostā kur vienīgajā es varētu dievam vistuvāk būt |
|
|