| |
[Apr. 9th, 2008|10:57 pm] |
|
es no dzejoļa negaidu nekādas emocijas, es gribu, lai tas atklāj man ko jaunu, liek skatīties citādi |
|
|
| |
[Apr. 9th, 2008|10:55 pm] |
|
kad es pārstāju gaidīt, tad ir jau par vēlu |
|
|
| |
[Apr. 9th, 2008|10:19 pm] |
man bieži šķiet, ka cilvēki neaicināti laužas iekšā manā privātajā telpā, nu, kaut vai uzsmaidot uz ielas, taču līdz pat šim brīdim nebiju iedomājusies, ka varbūt tam nemaz nevajag piešķirt negatīvu pieskaņu
un nav nemaz tik ļoti nepieciešams pretoties katram mēģinājumam pienākt tuvāk, un nav lietderīgas vai patīkamas bailes no pieskāriena
es varu izkratīt savas bailes un noslēpumus pirmajam pretimnācējam, taču visa atklātība beigtos, līdzko viņš kļūtu pārāk familiārs ķermeniskā ziņā |
|
|
| |
[Apr. 8th, 2008|05:59 pm] |
|
ar teātri ikdienā joprojām esmu uz jūs, tāpēc lielu sajūsmu spēj izsaukt it kā netīša podziņu atvēršana |
|
|
| |
[Apr. 6th, 2008|01:31 am] |
man vairs diez ko neinteresē savas problēmas - gluži tāpat kā visu pārējo problēmas, tagad es vienkārši dzīvoju uz priekšu, nekad vairs atpakaļ un nemaz nepamanu, ka esmu, nepamanu arī iespējas un uzvaras, jo tās nav gana grandiozas, lai radītu kaut niecīgu pārrāvumu ritmā
nebeidzama polka |
|
|
| |
[Apr. 5th, 2008|01:15 am] |
laikam taču nav nemaz tik grūti saraut tās atmiņu saites protams ja ir īstais brīdis
un īstāks par šo nemēdz būt
kad pagājis ilgs laiks bez Visdārgākā pieskāriena un bez kādas ziņas no viņa pamazām viss aizmirstas tieši šādā secībā: sejas panti balss pieskāriens interpunkcijas kļūdas un visbeidzot personība
bet kas paliek? tik vien kā atmiņa bez atkal un atkal izjūtama satura tikai apliecinājums ka tā bijis gan un nav nosapņots tā ir atbilde uz jautājumiem kas? kad? kur? ko? ar ko? bet ne kā? un kāpēc?
mana atmiņa ilgst aptuveni gadu un visi notikumi kas paliek aiz šīs robežas izbalo vai pazūd pavisam; Visdārgāko es neaizmirsīšu nekad taču pieminēšu tikai kā faktu un arī tad garāmejot
es gribētu domāt par laimīgākiem brīžiem
savu bērnību es atceros tikai no vecāku stāstiem kas augšāmcēlušies un tēlo atmiņas un nevar teikt ka daudz ko es atcerētos no tā kas bijis pirms diviem vai trijiem gadiem - drīzāk atceros kā pēc tam esmu par to runājusi
pamazām aizmirstu sejas un vārdus skatos uz cilvēkiem un nevaru saprast kur viņi redzēti taču baidos jautāt vai neesam pazīstami
tā notiek ar tiem kas nenozīmē neko un tiem par kuriem svarīgāka nekā nav bijis
es nezinu cik ilgu laiku vajag lai piemirstu pati sevi |
|
|
| |
[Mar. 31st, 2008|01:49 am] |
|
par iekšējo mazohistu viss sen jau kā skaidrs taču nupat sāk likties ka turpat ir arī sadists citādi taču es par sevi visu laiku nerunātu sliktu jā pat domās |
|
|
| |
[Mar. 31st, 2008|01:44 am] |
par iepriekšējo ierakstu runājot es pati arī uzķeros uz šādiem muļķīgiem trikiem un tas apliecina manu dzejisko maziskumu
ja tas ir vajadzīgs lai tu uz mani ļaunotos, my master |
|
|
| |
[Mar. 31st, 2008|01:10 am] |
es esmu dzejnieks in denial
kaut gan neesmu vēl satikusi nevienu kas spētu paskaidrot atšķirību starp dzejnieku un dzejnieku t.i. kur beidzas grafomānija un sākas ģenialitāte ja tā to varētu vienkāršot
es pati droši vien esmu kaut kur pa vidu kā jau katrā situācijā kur labāk krist galējībās kaut gan arī šo vietu sev esmu noteikusi tāpēc ka rakstu maz taču ja vēlamies apstrīdēt gandrīz vienmēr atstāju nelabotu un nepārskatītu jo tas taču ir kā ar bērniem lai arī kā vajadzētu censties labāka rezultāta dēļ beigu beigās tāpat mīl to kas nu sanācis
bet ko nu par to man labāk patīk par jaunajiem dzejniekiem runāt kā par subkultūru kas esmu spiesta to atzīt ir kaut kādā ziņā interesanta; ne jau tāpēc ka būtu inteliģentāka par jebkuru citu lielākoties tā nepavisam nav
mana interese galvenokārt skar vīriešdzimuma jaunos vārsmotājus (jo lielākā sieviešu dzejas daļa ir patiešām briesmīga) kas kā jau dzejniekiem pienākas ir pārmēru jūtīgi vai vismaz sakās tādi esam
neesmu gan nekāda literārā grūpija jo dzejnieku seksa izzināšanu pietaupīšu laikam kad jokaini fetiši sagādās vairāk prieka taču esmu atklājusi veidu kā savaldzināt jaunos dzejniekus (kaut virtuāli un neizrādot fizisko veidolu) un šis process ir gana uzjautrinošs lai būtu pelnījis tapt pierakstīts
viss kas vajadzīgs ir spēja simulēt dažādas psiholoģiskas novirzes vai nu tā būtu depresija vai vecā labā emocionālā nestabilitāte vai vienkārši līdz šim neredzēts murgainums izteiksmē
viss šis jādemonstrē cik uzbāzīgi vien iespējams protams izvairoties no pavisam nolietotām klišejām kuru pieminēšanu viņu klātbūtnē šie dzejnieki uztver kā personīgu apvainojumu un sliktu gaumi
ļoti iedarbīgs paņēmiens ir vienkāršas idejas atvainojos sapišana ar bērnības traumām pieaugušo spēlītēm un pāris personāžiem un literatūras mākslas filozofijas un lūk dzejnieks ir mūžam jūsu
bija pat reiz viens tāds j. kurš ar mani laipni runāja tikai tad kad es stāstīju par tēva meklējumiem savu destruktīvismu un mīļāko komunistu geju porno un reiz viņš man jautāja vai esmu psihodēliska tas bija stulbākais un jaundzejnieciskākais jautājums kas man jebkad uzdots un kad es teicu nē tad viņš izskatījās no tiesas šokēts ak šis j.
patiesībā es neņirgājos tiešām un šis nav kaut kāds kvadrātsarkasms; es pēc šādiem un līdzīgiem breinstormiem esmu ieguvusi pāris paziņas par kuriem neko sliktu nespēju pateikt
tas gan neattiecas uz j. un viņš ir muļķis |
|
|
| |
[Mar. 31st, 2008|12:30 am] |
man vairs nav nekā jauna ko pastāstīt jo dzīvoju x reiz y metru lielā platībā kas tomēr nav nekādi bezgalīgi plašumi patiesībā tieši otrādāk un šī ieslodzījuma sajūta atbalsojas arī prātā (lūk jums viegli apstrīdams pierādījums ka saprāts un jūtas tā saucamā dvēsele nav nekas dievišķs un no ķermeņa atrauts) taču neirologs teica ka man esot jāraksta dienasgrāmata - man tikai šķiet ka tas neietilpst neirologa darbības laukā bet nu pieņemsim - un tā nu es to daru
es jūtu rūgtumu - atvainojiet šoreiz pat ļoti fizisku - un tas ir apliecinājums ka zāļu deva nav no mazākajām tieši tāds pats rūgtums ir nākamajā rītā pēc deksofāna paciņas un antibiotikām es vēl līdz pat šim brīdim nezinu vai ir prātīgi tos lietot kopā un man jāatzīstas visnotaļ savādā grēkā - ilgstoša slimošana patiešām vedina mājas aptieciņu pārskatīt citām acīm
tieši par šaurību es taču gribēju runāt un lūk kad es saprotu ka robežas par ciešām tad meklēju spraugas žogos un aizslēgt aizmirstas durvis un ne jau tāpēc ka pierastais šaurums nebūtu komfortabls tas šķiet ir pirmatnējais grēks kas manās asinīs ir saglabājies caur visiem paaudžu līkločiem
un ja man tagad uzdotu tādu banālu jautājumu kā kas ir cilvēks tad es nešauboties atbildētu ka robežpārkāpējs
mani interesē cik emocionāli ir apkārtējie cilvēki jo pēdējo dienu laikā sasāpējis jauns jautājums - vai cilvēks kas nav emocionāls var būt emocionāli nestabils - un ja es zinātu vidusmēra cilvēka emocionalitātes rādītājus iespējams es spētu ja ne atbildēt uz sāpīgo jautājumu tad vismaz noskaidrot vai varu teikt ka neesmu emocionāla (cik kaitinoši ka vienmēr vajag etalonus metaforas vai vismaz dogmas lai vispār kaut ko saprastu vai justos saprotam) |
|
|
| |
[Mar. 30th, 2008|07:08 pm] |
|
gribētos atrast sev kādu ekstravagantu politisko pārliecību vai vismaz reliģisko piederību lai izbēgtu caur ikdienības pirkstiem uz labāku pasauli kur šaubas par visa jēgu ir attālinātas vismaz par stundām vai dienām |
|
|
| |
[Mar. 29th, 2008|12:34 am] |
alkohols nav tas kas vajadzīgs un arī zāle ne nē nē nē
tāpēc ka ir tas mirklis kurš nu jau ar katru reizi stiepjas arvien garāks līdz liekas pavisam bezgalīgs tas mirklis kad ķermenis ir gaužām apjucis galva griežas un kājas ir smagas tomēr prāts paliek tikpat skaidrs kā vienmēr bijis un tad viss reibums liekas tik ļoti nevietā un gribas tikt no tā ārā tieši tajā brīdī vienalga kā ja tikai varētu uzzināt kā īsti tā robeža jāpārkāpj
ir daudz domu jā taču tās visas pievēršas mēģinājumiem izdomāt kā gan lai savu prātu dabū laukā no ķermeņa kā lai izdara tā lai atkal būtu kā bijis tā ir trauksme un riebums
un tad vēl tās acis tās izskatās tā it kā es būtu atradusi dievu
un vakardienas rīts es aizmirsu pastāstīt par to
tas bija dīvains rīts vai drīzāk pusdienlaiks kad es sāku raudāt un nevarēju vairs apstāties trīs stundas no vietas ja man jānosauc iemesls tad tāda nav un tēvs mani aizveda pie neirologa kurš padauzīja man ar āmuru pa ceļiem ar acīm ciet lika pieskarties degunam un pajautāja cik bieži es vēlos visus nogalināt un man visu laiku gribējās teikt ka patiesībā taču ar mani viss kārtībā es tikai dažreiz raudu bet tas taču nav nekas pārsteidzošs vai ne
beigās tika secināts ka esmu emocionāli nestabila bet tā laikam tomēr nav diez ko nopietna problēma
lielāka problēma ir tēvs kurš vienmēr ir pārlieicnāts par savu vislielāko taisnību es ilgi domāju kas gan ir tā nepamanamā tomēr gana nopietnā aplamība kas visus viņa spriedumus padara it kā loģiskus taču pilnīgi nepareizus es par to domāju katru reizi kad viņš teikumu iesāk ar "es taču saprotu ko tu domā" "es taču saprotu kā tu domā" "es taču saprotu par ko tu domā" un nobeidz ar kaut ko no realitātes ļoti attālinātu par to domāju arī vakar vakarā un sapratu ka kļūda ir tajā ka viņš nerēķinās ar emocijām (te gan nepieciešama neliela atruna - ar emocijām kas ir nu khm sarežģītākas par teiksim prieku nevēlēšanos dusmām) viņš saprot kā vajadzētu reaģēt racionāli teiksim ja nav skaidri redzama iemesla nav arī nekādu seku utt. viņam ir tikai kaut kādi trafareti no pseidopsiholoģiskiem rakstiem kā vajadzētu reaģēt vienā vai otrā gadījumā un tos nu viņš ņemas stīvēt man virsū neapzinoties ka patiesībā nav nemaz tik vienkārši
ir tāda sajūta it kā viņš pats būtu spējīgs uz ļoti ierobežotu emociju spektru tikai tās pašas nepieciešamākās un jā racionālākās no emocijām turklāt lietotas ļoti adekvāti
varbūt tas ir iemesls kāpēc viņš nepārtraukti atvainojas man par to ka pirms daudziem daudziem gadiem izšķīries no manas mammas uzsverot tieši pašu šķiršanās faktu kā lielāko pārestību
laikam jau lieki teikt ka tas aizmirsts jau sen un ka patiesībā viņam vajadzētu atvainoties par manas dzīves bojāšanu laikā kamēr viņi bija precējušies un mazākā mērā arī pēc tam līdz pat šim brīdim piemēram brīdī kad raudu brukt man virsū ar savu dzemdēšanas propagandu un izteikumiem kuru zemteksts - kāpēc gan tu beidzot nevari uzvesties normāli |
|
|
| |
[Mar. 26th, 2008|10:50 pm] |
es dzīvoju tikai starp citu tas ir nepievēršot pārlieku lielu uzmanību nekam citam kā vien nepārtrauktajam domāšanas procesam un jā es bieži aizmirstu savus pienākumus un dažreiz attopos pusceļā uz kādu darbību vairs nezinot ko tieši vēlējos darīt un dažreiz es arī nepadomāju kā mana rīcība izskatās no malas un arī aizmirstu dabūt no sejas nost to muļķīgo smaidu ko izsauc kāda atmiņa vai doma
es reiz iesāku lasīt kādu grāmatu kaut kādu tulkotu tā saucamo bestselleru kaut kāda pseidofilozofija nu ziniet "meditācija ir laba un jauka tās nozīmību pēc manas interpretācijas atzinis pats paskāls ja jūs tas interesē mans draugs vada nodarbības un es esmu izdevis citu bestselleru par meditācijas derīgumu varbūt tā būs jauka dāvana ziemassvētkos" tas komerciālais tonis jau nebūtu tas sliktākais jo autors vēl pieminēja sešdesmit tūkstošus domu ko mēs katrs izdomājam vienas dienas laikā iespaidīgi vai ne bet bet BET tās diemžēl esot tās pašas sešdemittūkstoš domas katru dienu vakar šodien rītdien un 19. aprīlī nekas nemainoties
un ko nu es tagad teikšu (jā lepni par tīnisko izteiksmi): ej dirst, vein v. daier, tu neesi ierēķinājis manu bezjēdzīgo kreatīvu
es tikai nevaru tā īsti saprast vai šāds nu nepārtrauktas aizsapņošanās stāvoklis ir labs vai slikts vai tas atvieglo vai sarežģī |
|
|
| |
[Mar. 24th, 2008|01:01 am] |
es nesen meklēju dievu - visbiežāk dzērumā - bet pēc vairākiem nesekmīgiem mēnešiem metu mieru un joprojām pat vēl šobaltdien nesaprotu kas tas dievs vispār tāds ir nu jā varbūt tāpēc arī palaidu garām
es atceros vienu saulainu un skaidru dienu neatceros vienīgi savu vecumu varēja būt kādi gadi desmit plus mīnus viens vai varbūt divi un šajā dienā es ar omi ļoti ticīgu dāmu gāju pa dzirnavu ielu un nezin kāpēc iedomājos par dievu un to vai viņš ir un domās viņam teicu: dievs ja tu esi izdari tā lai tūlīt sāk līt
man nezin kāpēc šķiet ka gandrīz katrs kādreiz ir ko līdzīgu pie sevis domājis bet atgriežoties tajā dienā jā pēc dažām minūtēm ne vairāk kā četrām piecām sāka līt kaut iepriekš nekas neliecināja par to ka tā varētu būt un tā nu es savā bērna prātā nospriedu ka pasaulē ir daudz sagadīšanos
bet tagad es vairs nesaprotu kas gan ir lielāka aprobežotība un nevēlēšanās iedziļināties - akla sekošana no pirksta izzīstām dogmām vai arī dažādu iespējamību tūlītēja noraidīšana pat bez apsvēršanas
ja mēs tagad atmetam smalkās un pussmalkās frāzes tad es varu teikt ka ticība augstākiem spēkiem man šķiet nu khm stulba
un es nevaru tam pārkāpt es nevaru pateikt ka padomāšu un ņemšu vērā visus argumentus tātad arī tos kas iestājas par ticību jo es jau iepriekš zinu rezultātu pie kura vēlos nonākt tas ir kā pēc kaut kādām kreacionistu metodēm kad galarezultāts ir lieliski zināms atliek tikai izvēlēties faktus kas to atbalsta un sagrozīt vai piemirst to kas apgāž tas ir tāpat un varbūt pat vēl sliktāk kā pie visiem tiem reliģiskajiem stūrgalvjiem
un neko tur nemaina fakts ka katru reizi kad gribu uzrakstīt kaut kādu dzeju es veru vaļā savu bērnu bībeli jo īstas man nav un no jauna iemiesoju tās sižetus jau ntūkstošajā reinkarnācijā bet tam nav nekā kopīga ar ticību bet gan literatūru
mans ceļš pie dieva ir drīzāk savu iekšējo barjeru pārkāpšana nevis kaut kas ar reliģiju saistīts un es gaidu to dienu kad spēšu uz reliģiju paskatīties divējādi tas ir neignorējot visu to kas iespējams runā reliģijai par labu (es vienīgi nevaru iedomāties kas tas tāds varētu būt) |
|
|
| |
[Mar. 24th, 2008|12:32 am] |
kad viņi visi sāk gribēt ieraudzīt emocijas mūžīgi tikai tās emocijas vienalga kur dziesmā grāmatā izrādē tā saucamajā mākslā kopumā jā tad gandrīz vai jāpadomā ka pašiem viņiem nemaz nav
es saprotu cilvēkiem ir jūtas un tas ir labi vēl labāk paliek kad aizskar visas sirsniņas erogēnākās vietiņas kad nospiež pareizās podziņas utt utml utjpr bet kas gan tajā visā ir tas svarīgais vai tas nozīmē tikai to ka emocijas ir plašam patēriņam ja reiz tās piesauc katrā zvaigžņu šovā savukārt intelekts tehnika precīzs izpildījums un oriģinalitāte tas viss ir priekš kaķiem nē priekš visādiem pedantiskiem dīvaiņiem vai
vai arī ir vispāratzīti veidi kādos gūt baudu un vēl arī ir kaut kādas ekstravagances kuras tikai retais atļaujas un kad atļaujas tad dabū pa nagiem šā vai tā
kas gan tad vispār ir emocionālais piepildījums un vai tiešām man ir labākas pašsuģestijas spējas kā plašajiem pūļiem ja emocionālai labsajūtai man pietiek galvenokārt ar sevi un dažreiz ar vēl kādu cilvēku vai situāciju bet ne t.s. mākslu kas lielākoties tomēr par tādu tiek saukta tikai tāpēc ka zīmēta nofilmēta izdziedāta izkustēta vienalga kā
man ir svēta nesapratne kāpēc gan visi kā vienlaicīgi sajukuši prasa pēc emocijām it kā tās kādam vajadzētu kā apģērbu uzvilkt pirms katra iznāciena it kā tas būtu kāds nenorādīts priekšnoteikums |
|
|
| |
[Feb. 10th, 2008|10:38 pm] |
redziet nu te es esmu
pavisam lēni lēni tuvojos finišam gan lielajā mācībdarbā gan vientulībā gan slimībā un kad tas beigsies kad viss būs tāltālā pagājībā tad palikušas būs tikai spēlītes un mazie teātrīši kurus protu spēlēt labi un pavisam labi taču ierobežotam skatītāju lokam tas ir individuāli
spēlītes dažādas to noteikumi arī dažreiz tādu taču vispār nav vienīgi man kā sasodītam pedantam visu gribas sabāzt pārāk šauros plauktiņos un tā nu tie noteikumi nabadziņi žņaudzas
ir mērķtiecīgās pavedināšanas spēlīte tur mana loma ir sieviete-tanks nolīdzināt visu kas traucē uzbrukt ar spēku paņemt visu sev tikai pateicoties pārsteigumam kas nezin kāpēc padara tik paļāvīgu
man nav nekas pret tanku tēlošanu nebūt ne taču patiesībā esmu paļāvīgāka par visiem pārsteigtajiem un to zina tikai visdārgākie vai arī visvērīgākie un līdz ar sievišķa vājuma apzināšanos sākas otra spēle kur esmu vājais dzimums kas sauc un sauc pēc dominances un dažeiz arī atsauc dažreiz ne un šeit es domāju brutalitāti nevis tikai iniciatīvu un tamlīdzīgi bet spēka robežas arī ir visai noteiktas jo tikai spēle taču kā nekā
un dažreiz ir spēles ar intelektu bet tas ir tikai lēts teātris taču panākumi tomēr ir es nesaprotu kā gan var uzķerties uz tik lētām mānīšanām kādas tiek lietotas šeit cilvēki attopieties un sāciet redzēt for god's sake
tāda nu es esmu jā mūžam tēloju tāpēc man vienmēr grūti pateikt kaut ko par sevi jo visas lomas kaut kā sajukušas un neesmu pārliecināta kura ir īstā laikam jau kā kuru dienu bet varbūt visas viltotas esmu tiešām apjukusi bet tas nekas es varu teikt ko vien vēlos beigu beigās tā tāpat izrādīsies taisnība ja ne no pirmā acu uzmetiena tad no otrā gan |
|
|
| |
[Jan. 28th, 2008|12:25 am] |
nav jau patiesībā tik traki es saku nav tik traki vai dzirdi ko es saku nav jau nemaz tik traki nav traki nav vai tu dzirdi nav traki nav jau tik traki
ja gribi dzirdēt patiesību tad jau man nemaz nav ko teikt
vienīgais ko neapšaubāmi jūtu man patīk visu apšaubīt tāpēc jāatzīmē neapšaubāmība ir tas ka es kaut kā neiederos kaut kāds laiks paiet un es sāku neiederēties es kaut kā morāli nolietojos es tiešām nezinu kas tas vispār ir bet pašlaik es to izjūtu ļoti asi es plānoju savu grandiozo bēgšanu kas protams nepienāks ne tagad ne arī citreiz aizbēgt es varu tikai valodiski uz dīvainā teikumu konstrukcijām un stila kļūdām jo nekas vairāk man nav lemts un izvēļu jau arī nemaz tik daudz nav piemēram tagad es izvēlos iet gulēt un pamosties rīt sešos un šī ir vienīgā izvēle ko mans smuki ierāmētais prāts pieļauj |
|
|
| |
[Jan. 23rd, 2008|11:13 pm] |
es esmu tas no kā visvairāk baidos
ko visvairāk ienīstu |
|
|
| |
[Jan. 22nd, 2008|10:29 pm] |
savu pagātni es vienmēr noliedzu un strīdos ar visiem bijušiem jo viņi manī atgriež naidu pret kādreizējo sevi kas novedusi pie pašreizējās sevis ko es mīlnīstu vairāk par visu
ir patīkami pagājību saukt sliktos vārdiņos un mulsi pašai par to ķiķināt jo tajos brīžos deg tilti starp vecām vājībām un ceļu kas ved uz ubermensch |
|
|
| |
[Jan. 21st, 2008|07:11 pm] |
man šeit pastāv tikai simttūkstoš varbūtības un nepieņemti lēmumi un apjukumi un šķiet ka pietiktu tikai saprast kas es vispār esmu un tad būtu visi tik vajadzīgie risinājumi un miers virs zemes un labs prāts
vajag mani nomierināt un piesiet pie gultas
visa šī neziņa viss šis nemiers tie ceļas no lielās brīvības un izvēles iespējām no iespejām vispār to ir tik daudz un daudzas no daudzajām ir labas tik labas ka beigu beigās nevar nemaz saprast kura vislabākā un viss labums tad sajaucas ar sliktumu līdz tu aizmirsti kas tad vispār bija vajadzīgs |
|
|