|
Mar. 31st, 2008|12:30 am |
man vairs nav nekā jauna ko pastāstīt jo dzīvoju x reiz y metru lielā platībā kas tomēr nav nekādi bezgalīgi plašumi patiesībā tieši otrādāk un šī ieslodzījuma sajūta atbalsojas arī prātā (lūk jums viegli apstrīdams pierādījums ka saprāts un jūtas tā saucamā dvēsele nav nekas dievišķs un no ķermeņa atrauts) taču neirologs teica ka man esot jāraksta dienasgrāmata - man tikai šķiet ka tas neietilpst neirologa darbības laukā bet nu pieņemsim - un tā nu es to daru
es jūtu rūgtumu - atvainojiet šoreiz pat ļoti fizisku - un tas ir apliecinājums ka zāļu deva nav no mazākajām tieši tāds pats rūgtums ir nākamajā rītā pēc deksofāna paciņas un antibiotikām es vēl līdz pat šim brīdim nezinu vai ir prātīgi tos lietot kopā un man jāatzīstas visnotaļ savādā grēkā - ilgstoša slimošana patiešām vedina mājas aptieciņu pārskatīt citām acīm
tieši par šaurību es taču gribēju runāt un lūk kad es saprotu ka robežas par ciešām tad meklēju spraugas žogos un aizslēgt aizmirstas durvis un ne jau tāpēc ka pierastais šaurums nebūtu komfortabls tas šķiet ir pirmatnējais grēks kas manās asinīs ir saglabājies caur visiem paaudžu līkločiem
un ja man tagad uzdotu tādu banālu jautājumu kā kas ir cilvēks tad es nešauboties atbildētu ka robežpārkāpējs
mani interesē cik emocionāli ir apkārtējie cilvēki jo pēdējo dienu laikā sasāpējis jauns jautājums - vai cilvēks kas nav emocionāls var būt emocionāli nestabils - un ja es zinātu vidusmēra cilvēka emocionalitātes rādītājus iespējams es spētu ja ne atbildēt uz sāpīgo jautājumu tad vismaz noskaidrot vai varu teikt ka neesmu emocionāla (cik kaitinoši ka vienmēr vajag etalonus metaforas vai vismaz dogmas lai vispār kaut ko saprastu vai justos saprotam) |
|