|
Apr. 5th, 2008|01:15 am |
laikam taču nav nemaz tik grūti saraut tās atmiņu saites protams ja ir īstais brīdis
un īstāks par šo nemēdz būt
kad pagājis ilgs laiks bez Visdārgākā pieskāriena un bez kādas ziņas no viņa pamazām viss aizmirstas tieši šādā secībā: sejas panti balss pieskāriens interpunkcijas kļūdas un visbeidzot personība
bet kas paliek? tik vien kā atmiņa bez atkal un atkal izjūtama satura tikai apliecinājums ka tā bijis gan un nav nosapņots tā ir atbilde uz jautājumiem kas? kad? kur? ko? ar ko? bet ne kā? un kāpēc?
mana atmiņa ilgst aptuveni gadu un visi notikumi kas paliek aiz šīs robežas izbalo vai pazūd pavisam; Visdārgāko es neaizmirsīšu nekad taču pieminēšu tikai kā faktu un arī tad garāmejot
es gribētu domāt par laimīgākiem brīžiem
savu bērnību es atceros tikai no vecāku stāstiem kas augšāmcēlušies un tēlo atmiņas un nevar teikt ka daudz ko es atcerētos no tā kas bijis pirms diviem vai trijiem gadiem - drīzāk atceros kā pēc tam esmu par to runājusi
pamazām aizmirstu sejas un vārdus skatos uz cilvēkiem un nevaru saprast kur viņi redzēti taču baidos jautāt vai neesam pazīstami
tā notiek ar tiem kas nenozīmē neko un tiem par kuriem svarīgāka nekā nav bijis
es nezinu cik ilgu laiku vajag lai piemirstu pati sevi |
|