| |
[Mar. 29th, 2008|12:34 am] |
alkohols nav tas kas vajadzīgs un arī zāle ne nē nē nē
tāpēc ka ir tas mirklis kurš nu jau ar katru reizi stiepjas arvien garāks līdz liekas pavisam bezgalīgs tas mirklis kad ķermenis ir gaužām apjucis galva griežas un kājas ir smagas tomēr prāts paliek tikpat skaidrs kā vienmēr bijis un tad viss reibums liekas tik ļoti nevietā un gribas tikt no tā ārā tieši tajā brīdī vienalga kā ja tikai varētu uzzināt kā īsti tā robeža jāpārkāpj
ir daudz domu jā taču tās visas pievēršas mēģinājumiem izdomāt kā gan lai savu prātu dabū laukā no ķermeņa kā lai izdara tā lai atkal būtu kā bijis tā ir trauksme un riebums
un tad vēl tās acis tās izskatās tā it kā es būtu atradusi dievu
un vakardienas rīts es aizmirsu pastāstīt par to
tas bija dīvains rīts vai drīzāk pusdienlaiks kad es sāku raudāt un nevarēju vairs apstāties trīs stundas no vietas ja man jānosauc iemesls tad tāda nav un tēvs mani aizveda pie neirologa kurš padauzīja man ar āmuru pa ceļiem ar acīm ciet lika pieskarties degunam un pajautāja cik bieži es vēlos visus nogalināt un man visu laiku gribējās teikt ka patiesībā taču ar mani viss kārtībā es tikai dažreiz raudu bet tas taču nav nekas pārsteidzošs vai ne
beigās tika secināts ka esmu emocionāli nestabila bet tā laikam tomēr nav diez ko nopietna problēma
lielāka problēma ir tēvs kurš vienmēr ir pārlieicnāts par savu vislielāko taisnību es ilgi domāju kas gan ir tā nepamanamā tomēr gana nopietnā aplamība kas visus viņa spriedumus padara it kā loģiskus taču pilnīgi nepareizus es par to domāju katru reizi kad viņš teikumu iesāk ar "es taču saprotu ko tu domā" "es taču saprotu kā tu domā" "es taču saprotu par ko tu domā" un nobeidz ar kaut ko no realitātes ļoti attālinātu par to domāju arī vakar vakarā un sapratu ka kļūda ir tajā ka viņš nerēķinās ar emocijām (te gan nepieciešama neliela atruna - ar emocijām kas ir nu khm sarežģītākas par teiksim prieku nevēlēšanos dusmām) viņš saprot kā vajadzētu reaģēt racionāli teiksim ja nav skaidri redzama iemesla nav arī nekādu seku utt. viņam ir tikai kaut kādi trafareti no pseidopsiholoģiskiem rakstiem kā vajadzētu reaģēt vienā vai otrā gadījumā un tos nu viņš ņemas stīvēt man virsū neapzinoties ka patiesībā nav nemaz tik vienkārši
ir tāda sajūta it kā viņš pats būtu spējīgs uz ļoti ierobežotu emociju spektru tikai tās pašas nepieciešamākās un jā racionālākās no emocijām turklāt lietotas ļoti adekvāti
varbūt tas ir iemesls kāpēc viņš nepārtraukti atvainojas man par to ka pirms daudziem daudziem gadiem izšķīries no manas mammas uzsverot tieši pašu šķiršanās faktu kā lielāko pārestību
laikam jau lieki teikt ka tas aizmirsts jau sen un ka patiesībā viņam vajadzētu atvainoties par manas dzīves bojāšanu laikā kamēr viņi bija precējušies un mazākā mērā arī pēc tam līdz pat šim brīdim piemēram brīdī kad raudu brukt man virsū ar savu dzemdēšanas propagandu un izteikumiem kuru zemteksts - kāpēc gan tu beidzot nevari uzvesties normāli |
|
|
