|
Jan. 10th, 2008|06:47 pm |
lēna nakts un lēnas ir manas rokas mana nogurusī mugura uz kuras trausla pasaule smalka stikla vīzijas porcelāna sajūtas un tu nezini cik niecīgu triecienu spēj izturēt mani pleci bet varbūt nojaut manu ziepju burbuļu jūtību varbūt tu negribi lai mocos varbūt negribi lai salūztu ilgās taču tava klātbūtne kas man nepieejama tā caurdur mani vēl un vēl un es gribētu to noklusēt bet tas neesi tu nē es pati sevi laužu jo tā ir no baudām tā vissmalkākā piedod man manus vārdus tāpat kā es piedodu tev tavējos... neesošos
es neprotu izskaidrot tās iekāres kas neatlaiž manu prātu pamata nav turpinājuma arī ne un viss kas liecina par kustību zem ledus ir manas nenoteiktās ilgas pēc cilvēcības kuru es saredzu arvien nepareizajā cilvēkā tas ir viņā manas kaprīzes allaž pavēršas pret mani pašu un esmu pārliecināta ka pat aju sazvērestība izdosies viņa sāpes būs manas sāpes un es atkal degšu zilās ugunīs ak es nebeidzamā traģēdija kas pārmieso savas sāpes no viena nepareiza cilvēka otrā un jā man laikam tiešām vajag ciest
es neprotu savaldīt savas dusmas un tad man trīc rokas es nespēju savaldīt savas skumjas un tad apkārt viss brūk tas ir tik vienkārši ka gandrīz vai ģeniāli ak dievs vai tāds gan bija tavs plāns vai tāda ir tava dievišķā griba ļauj man aizmigt siltumā es tev lūdzu tikai šonakt (un vēlāk arī visas pārējās) siltumā un drošībā žņaudzošās rokās pie dārdošiem sirdspukstiem savā tālesošajā miera ostā kur vienīgajā es varētu dievam vistuvāk būt |
|