| |
[Jan. 14th, 2008|10:56 pm] |
tev piedos ja runāsi par maz bet piesargies pateikt ko lieku jo tas var kļūt nē tas kļūs par akmeni tavā kaklā
tas bija sen kad es atradu visperfektāko ķermeni un neciešamāko personību taču skatījos pāri visam ko negribēju redzēt un vienmēr biju uz ceļiem bet viņš vienmēr bija stāvu augstāk savā pieredzē un skatījumā es biju maza un dumja un tagad ir palicis tikai rūgtums tomēr tobrīd likās ka nekā svarīgāka taču šaisaulē nemaz nav un tā nu es gāju pie viņa un teicu ka vēlos ar viņu gulēt un ka skatos uz viņu un redzu savu tēvu un ka mana sirds kļuvusi ļoti greiza
nebiju jau pirmā un cik žēl ka nesapratu bet viņš tikai smaidīja un neko neteica viņš šo noteikumu jau zināja
tas tāds kājslauķa sindroms kas neatstājas mēģinu tikt galā bet tad saprotu ka atkal manī kāds noslauka zābaku zoles |
|
|
| Comments: |
poligāms, nolādētais poligāms, un varbūt pat ne gāms, bet poly- kaut kas cits (nu, nesauksim vārdā šonakt, kad rozes tik tvanīgi mirst zem sniega).
piedod, par rozēm es pajokoju.
vnk. negribas rupjības ārpus darba lietot. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}