ar kājām zemē un degunu mākoņos

Tātad "Puspietura" Jaunajā Rīgas teātrī. Ir iznākusi izrāde no sērijas - "noskaties un aizmirsti". It kā jau nekā slikta, bet arī pilnīgi nekādas emocijas, domas vai ko citu neizraisošs gabals. Faktiski šo lugu var izvilkt tikai ļoti spēcīgi aktierdarbi... nu neizvilka.

Nedēļas nogale operas/baleta noskaņās. Sestdien pirmo reizi ievērtēju "ForumCinemas" piedāvājumu ar tiešraidēm no Ņujorkas. Masnē opera "Taisa" (latviskota gan neizprotamu iemeslu dēļ kā "Taīda") izrādījās ļoti skaista, melodiska un arī saturiski sakarīga. Turklāt reti iestudēta - nu ko varu sist sev uz pleca, ka esmu redzējusi;)
Svētdien balets "Bīstamie sakari" - ļoti izteiksmīga un iespaidīga horeogrāfija. LNO balets gan joprojām mokās ar patiešām augstas klases solistu trūkumu, bet vienalga patika.

Katrīnas Neiburgas izstāde Rīgas mākslas telpā ir viena no labākajām pēdējā laikā redzētajām. Nepalaid garām.

No pagājušajā nedēļā redzētā Summertime festivāla olimpiskajā klasifikācijā zeltu viennozīmīgi saņemtu Chanticleer, sudrabu Kremerata ar "Cinema&Comedy", bet bronza tiktu noslēguma koncertam un arī droši vien tikai tādēļ, ka nesanāca palikt uz Afterparty koncertu.

Jaunākais Regnāra Vaivara veikums ar pašu uz skatuves. Noskņām un pustoņiem bagātīga, saturā paplika pirmā daļa, kam seko mīlas un kaisles peripētijas kādā, laikam, Baltkrievijas sādžā otrajā daļā. Nu un kāpēc šāds salikums, kāpēc tas un kāpēc šitas? Pieļauju, ka atbilde ir "Kāpēc gan ne?". Savukārt man tomēr paliek jautājums "A kāpēc jā?".

Kaut kas nenormāli viegls, jauks un rotaļīgs. Patīkams pārsteigums mūsdienu nopietnās mūzikas kontekstā.

Nu.... diezgan sireāls literārais darbs ir pārtapis diezgan tradicionālā un nedaudz pagarlaicīgā izrādē. Nu tā - skatīties jau var, bet nekāds baigās baudas nebija.

izrāde ar pēcgaršu, kas drīzāk iepatikās vairāk pēc tam, nevis pašas izrādes laikā. Poļišcukai tāpat kā "Spītnieces savaldīšanā" forma dominē pār saturu, bet viņai kaut kā tā sanāk, ka forši dominē. Drīzāk pat ar formu lugas orģinālajam saturam tiek piešķirts kaut kas cits. Katrā gadījumā tradicionālajā izpildījumā stāstiņš par laulības pārkāpšanu un brīvības alkām Krievijas mazpilsētiņā varbūt liktos dikti vecmodīgs, bet modes demonstrējumu starplaikos uz mēles - ir inčīgi.

P.S. un Rēzijas Kalniņas prikidi radīja tīri sievišķīgu skaudību ;)

Pats skaistākais no šī pasākuma bija nevis nakts, bet diena. Kad uz AB dambja vienkārši klausījāmies mūziku n-tajiem kāzu viesiem pa vidu, gulējām zālītē un skatījāmies mākoņu ambientās dejas, kas dāsni tika izrādītas debesīs.

Savukārt Baltā nakts... Līdz AB dambim tā arī neaizgājām lietiņam/pūdētājam līstot. Savukārt Andrejsalā - lieli ļaužu pūļi un labi, ja 3-4 mākslas fakti, ko no visa tā bara būtu vērts atmiņā paturēt. Gribi, negribi nākas atcerēties vecā labā mākslas aprakstnieka Gombriha domu, ka pēc impresionistu ēras, kad pasaule nenovērtēja darbus, par kuriem vēlāk nācās maksāt miljonus, tagad visi drošs paliek drošs ņem pretī da jebko, kas tiek pasludināts par mākslu. Nu un mākslas radītāji nekautrējas uz tā parazitēt.

Toties šorīt jua no paša rīta saule logā!

Mulsinošs rinķojošo dervišu koncerts "Summertimes" ietvaros, kurā nevar saprast vai tas ir priekšnesums vai ritāls, attiecīgi vai jāaplaudē, vai arī tas ir pilnīgi nevietā. Taisnību sakot dziedājumi man patika daudz labāk par pašu riņķošanu, jo tad atmiņā pēkšņi ļoti spilgti atplaiksnīja specifiskā Turcijas rudens smarža. Patiesais tās avots gan noteikti bija kādas tuvumā sēdošās dāmas parfīms.

Toties dienu pirms tam bija pilnīgi ģeniālais Astora Piacolas tango gabalu izpildījums Maskavas virtuozu un Terem izpildījumā. Tā kad līdz kaulam sajūti šīs mūzikas burvību...

Īsākā nakts ar Pjēru Anrī pār Vecrīgu. Nedaudz gan traucēja tas, ka, rīkojot pasākumu Doma laukumā, jārēķinās, ka samērā liels % ir cilvēku, kas tur nonākuši pilnīgi nejauši, nesaprot kas notiek, un uzskata par vajadzīgu to ļoti uzskatāmi demonstrēt arī pārējiem. Tomēr Ziemassvētku vecītim līdzīgais Anrī pie pogām izskatījās ļoti labi :)

Bet gandrīz vai labāka iznāca garumgarā pastaiga pa tumstošo Rīgu uz māju pusi, kur ugunskuru aizstāja svece no Jeruzalemes vestā.

Nu tā... Pieslēdziens kaut kā līdz galam nenotika. Lai gan kā teica māte - tu pagaidām vēl skaties tikai uz priekšu, nevis atpakaļ.

Tik nenormāli labs džezs, ka jumtu norāva. Flauta ar ķēdi, omulīgs saksofonists, klasiska francūziete pie stīgu instrumenta un puisis priekšējā rindā, kurš faktiski dejo, kaut arī sēž krēslā.

Pēkšņa sapratne, ka esi nepārejošs bērns, kuram ir dota brīnišķā iespēja joprojām par visu brīnīties ar muti vaļā. Un nelīdz ne gadi, ne amatu nosaukumi. Un tas ir labākais, kas ar mani notiek.

Izrāde, ko bija ļoti grūti skatīties, bet kura pa ilgiem laikiem izraisa domāšanu. Pelnījusi cieņu kaut vai par drosmi principiāli atteikties no kārdinājuma veidot emocionālo piesaisti un labo (kaut arī kritušo) pusi.

Turklāt "otra" izrādes daļa notika skatītāju zālē - reakcijas bija dažādas un gandrīz vai pamācošas. Patiesi izbaudīju priekšrocības, ko deva atrašanās zāles beigu daļā.

Nac.teātris sāk pārsteigt ar sakarīgām un baudāmām izrādēm. Labākā mūzika, ko pa ilgiem laikiem nācies dzirdēt teātrī, minimāls vārdu patēriņš izrādes laikā, atbilstoša dzīves un verķu telpa, mūžīgais jautājums - kurš no normālajiem un jukušajiem patiesi ir normāls... un vispār patiešām patīkams pārsteigums.

Mēs tik ar manu nejaušo līdzgājēju iesmējām, ka tradicionālās un nosacīti avangardiskās izrādes vajag rādīt dažādās zālēs vai kaut kā marķēt, citādi jau kuro reizi nākas redzēt kārtīgas pensionāres, kuras paķer lielāku vai mazāku šoku par redzamo mākslu un ir skaidrs, ka uz šito viņas točno nav nākušas.

Aijas Zariņas gleznas rada nenormālas asociācijas ar Margaritas Perveņeckas stāstiem. Un ļoti laba izstāde starp citu.

Sakarīgi pavadīts iepriekšējais vakars Žitluhinas dejotāju priekšnesumos. "Road Movie" - laba mūzika un atmosfēra, kas pat notušē ne pārāk iedvesmojošo izpildījumu. Toties "Piecērt 735" - izcilākais, ko pa ilgiem laikiem nācies redzēt. Dažkārt pat pārņēma pārsteigums, ka kaut ko tik labu var radīt Latvijas modernās dejas pārstāvji uz entuziasma pamatiem.

Poļišcukas interpretācijā par "Spītnieces savaldīšanu" ļoti patika viens pensionāru pārītis, kas pēc pirmā cēliena tik daudznozīmīgi un bez vārdiem skatījās viena uz otru, ka visiem, kas šo ainu manīja, bija skaidrs, ko abas sirmās kundzes domā par to moderno tejāteri.... Bet otro cēlienu viņas arī varonīgi nosēdēja, re ko nozīmē rūdījums!

Eh - a man jau otro dienu skan galvā picolo, picolo, picolo amore!!!!

Skaists Latvijas Radio kora koncerts Arēnas ietvaros - gan klausāms, gan skatāms. "Mirkļa tirānijas" definīcija - mūsdienu cilvēkam, lai noturētu interesi, vajag pēc iespējas vairāk zaķīšu, kas lēkā priekšā un izklaidē. Rezultāts labs. Un protams tā milzu taure radīja ļoti reālistisku Tibetas skaņu gammu stāstā par mūku Milarepu.

Un pēc šāda koncerta ieiet krogā un izdzirdēt kā Lopesa pilnā rīklē auro par Let's get loud ir vienkārši apvainojums ausīm.

Lorija Andersone pārpildītā teātra zālē Madridē. No manas vietas tuvu pie griestiem viņa ir ļoti maziņa - starp svecēm, sarkanu klubkrēslu un mūsdienu tehnoloģiju kaudzīti. Skaistas vijoles skaņas un nebeidzami stāsti par kosmosu, suni un vēl daudz ko citu. Ja godīgi, pietrūka viņas dziesmu un uz beigām arī gaisa. Taču tad, kad skābekļa trūkuma dēļ smadzenes jau galīgi bija atslēgušās un atteicās saprast kaut vārdu angļu valodā, varēja klausīties viņas skaistajā balss tembrā.

Izrādās Miro man patīk daudz labāk par vēlīno Pikaso. Un vēl El Greko, kura uzdrīkstēšanos līdz kaulam var saprast tikai tad, ja apkārt ir viņa laikabiedru laikmetam piedienīgie darbi ar sārtvaidžiem aristokrātiem un viņu suņiem.