ar kājām zemē un degunu mākoņos

Un atkal jau viņa ir prom - ar tvanīgām pļavas smaržām, karstām jūrmalas smiltīm, saules nospiedumu uz pieres un bezgalīgi agriem rītiem. Šogad vasara aizgāja daudz un dažādu darbu zīmē un brīvības zīmē, kad atkartīšanās no dažām labām lietām ir guvusi pozitīvu rezultātu.

Tieši tādēļ vakar tika teiktas ardievas vasarai, kārtīgi izvizinoties ar riteni pa Mežaparku - saulaini un brīvi.

Šorīt pusseptiņos no rīta LU stadionā vingroja kaijas.

No pagājušajā nedēļā redzētā Summertime festivāla olimpiskajā klasifikācijā zeltu viennozīmīgi saņemtu Chanticleer, sudrabu Kremerata ar "Cinema&Comedy", bet bronza tiktu noslēguma koncertam un arī droši vien tikai tādēļ, ka nesanāca palikt uz Afterparty koncertu.

Sēžam mēs sestdien vakarā laukos pie pirtiņas un skatamies kā mēnesim daiļi mākonis ir priekšā aizgājis - tāda īpatnēji brūnā toņkārtā puse no mēness. Un tikai šodien, skatoties AFI bildes, pār mani nāk atskārsme, ka tas bija daļējais mēness aptumsums, par kuru man pat tika teikts! Un tā nu es esmu perfekti vērojusi daļējo mēness aptumsumu, pat nenojaušot, kas tas ir! Slavenais cirslīšu efekts.

Šodien iekšā ir niknums. Tā sakot dvēseles stāvoklis - nebarot un nekaitināt.

Šorīt izeju uz ielas un saprotu, ka rudens jau gandrīz klāt... Vēl vakar bija vasara un ilgais miegs pēc vasaras mega projektu noslēgšanās. Finišs bija pie šņācošas jūras Liepājā, kur viļņu mūzika sajaucās ar tumsiki bumsiki no deju telts. Šorīt jau atkal plāni un darbu saraksti. Viss turpinās kā nebeidzamā stāstā - vieta nevar palikt tukšā.

Darba lietās atakl apkārt virpuļo karuselis. Taču es tā kā tāds lunis no atvaļinājuma - joprojām nespēju iebraukt un sākt rīkoties ātri un precīzi. Pašlaik spēju veikt tikai vienkāršās darbības, kur liela prāta un iedziļināšanās nevajag. Cerams, ka "smekalka" drīzumā atgriezīsies, citādi būs pizģec ar visu dziesmu grāmatu.

Gaiss pilns smaržu - liepziedi, vīgriezes un atkal liepziedi. Uz ceļa sadeg dusmas, mīlestība un atvadas. Bet naktīs ir nedaudz bail.

viss - braucu prom. Pie dabas, suņa un sienu krāsošanas darbiem. Pa vidu vēl Positivus un pilna māja ar gulētājiem - gultu visiem gribētājiem vairs nepietiek, bet ir pietiekami lielas platības uz grīdām. Suns būs šokā.

Pēdējās divas nedēļas pirms atvaļinājuma es pašīju kā nenormāla, izdarot oficiālā darba gandrīz vai mēneša normu, un vēl paspējot pieslēgties neoficiālajiem darbiem.

Atvaļinājuma pirmo nedēļu, ja neskaita trīs dienas Berlīnē, kuras var raksturot īsi - pilnīgi debila transporta sistēma (remonti uz visām līnijām, kuras vajag man), mūsdienu arhitektūra, daži muzeji, drēbju kolekcijas atjaunošana - es pavadu neoficiālo darbu ieskāvienā. Lai gan man muti plātīt būtu grēks, paskatoties kādā nenormālā tempā citi ap darbiem griežas.

Droši vien šis ir gluži vienkārši zem superdarbu zīmes iezīmēts mēnesis.

Vispār uz deju svētku lielkoncerta ģenerālo gāju ar zināmu bažu devu. Atšķirībā no mazajiem koncertiem, kuriem ir vienota tematika, uztādījums un izpildījums, lielkoncerti parasti vai nu daļēji vai pilnībā "sabrūk" atsevišķos numuriņos. Un ko gan var gribēt, ja ir vesela plejāde ar deju iestudētājiem, no kuriem viens ir centies radīt pēc iespējas autentiskāku danci, cits "baletu tautastērpos", viens pavadījumam izmanto "Iļģus", otrs - "Latvijas Radio 2" repertuāru. Nav nekāds brīnums, ka šīs rozīnes vienā keksā iedabūt parasti neizdodas.

Taču jāsaka, ka šogad ir viens no labākajiem, ja ne vislabākais lielkoncerts, ko atceros redzējusi. Viss aizplūda vienā elpas vilcienā - dejas un muzikālais pavadījums bija dažāds, bet savstarpēji "neēdās", jo viennozīmīgi dominēja tautasdziesmas. Turklāt pa ilgiem laikiem bija tiešām ļoti laba režija jeb rāmis, kas visam deva arī saturisku virzību no sākuma līdz pat beigām. Fināla dejas pustumsā ar lāpām un ugunskuriem pa vidu radīja gandrīz vai mistisku noskaņu.

Līdz šim redzētie deju svētku koncerti krietni vien pārspēj līdz šim vienīgo dziesmu svētku koncertu - ar ļoti skaidru, nepārmudrītu koncepciju un dzīvesprieku!

Teikšu kā ir. Tikko tu cilvēks sajūties labi un laimīgi, vasara ir pilnbriedā, darbi rit uz priekšu un atvaļinājums ir degungalā... Tā atrodas kāds lops, kurš ar savām izrīcībām sagandē kopīgo ainu. Daži laikam var mainīties tikai kapā, pārfrāzējot krievu parunu par kupraini un zārku.

Nē, man nekas nav sakāms par Dziesmu svētku kavlitātēm un cik labi vai slikti kāds ir nodziedājis. Dziesmu svētki ir Dziesmu svētki un man viņi patīk. Man ir tikai jautājums, kur ir tā daudzmiljonu latu vērtībā rekonstruētās estrādes ūberkrutā akustika? Man sēžot kamčatkā jeb 4.sektorā brīžiem bija ļoti cītīgi jāieklausās, brīžiem nebija dzirdams vispār nekas...

Sakiet ko gribiet, bet afrikāņu sievietēs ir tāda panteras grācija un seksualitāte iekšā. Neviena baltā sieviete pie gribēšanas nevarēs tā, ar tādu rozīnīti gurnus pakustināt un soli spert. Un protams mūzika arī bija forša.

ak jel - drukāju tekstus kā mazā mašīnīte. Un kā par brīnumu pagaidām iekļaujos visos pašas nospraustajos termiņos.

Nu labi - viens haltūras darbs ir iekavēts, bet tā jau ir, ja pasaka - nu kaut kad uzraksti... tad nu es kaut kad jeb visu laiku nevaru saņemties.

pēc lietus apdulinoši smaržo jasmīni un ozolu lapas ir nomazgātas svaigi zaļas.

māju iztīrīšu kaut kad vēlāk...

Šonakt uz kompaktdiska vāciņa ieraudzīju savas ideālās dzīves aprakstu - ar kājām zemē un degunu mākoņos. Ik brīdi, kad kājas bijušas atrautas no zemes, vai deguns nošļūcis no mākoņiem, man ir bijis hujova.

Un vēl filma par cūkām un cāļiem jeb fileju tapšanas procesu. Pirmā doma - es to negribu redzēt, otrā - tas, ka es to negribu redzēt un negribu par to neko zināt, nenozīmē, ka tas nepastāv. Un tā ir ne tikai attiecībā uz cūkām un cāļiem. Realitātes modulēšana savā galvā nemaina realitāti.

Pirts un jūra, Ainažu apmeklēšana pēc nezin cik gadiem - re bērnības vasaru tekas turpat kur bijušas, lai arī ir uzradusies jauna kafejnīca ar interjera pretenziju uz smalkumu un viesmīli tepat no mazpilsētas skuķēniem. Dažiem atkal sabrukuši plāni. Man vien atliek pie sevis noteikt - tā jau izskatījās un braši sist uz pleca.

Pēkšņi ir tieši tādi Jāņi kādus tik ilgi gribējies - ar kalmēm uz grīdas, puķu lasīšanu un vainagu vīšanu, Jāņu dziesmām pie ugunskura, ekskursiju pa tuvējo muižu, kuras kādreizējai greznībai virsū uzgūlusies vēsture un cilvēku nolaidība. Turklāt saskaņā ar vainaga mešanas rituālu ozolā pēc diviem gadiem būs vien jāiziet pie vīra! Nedaudz pasvešos cilvēkus, viņu lēno dzīves ritmu, indes uzplūdus nakts vidū un nejēdzīgo laiku - svītrosim.

dažkārt vienkārši gribas pateikt klusu paldies. paldies par to, ka milzīgajai lilijai burtiski manā acu priekšā stundas laikā pumpuri pārvērtās par milzīgiem ziediem. par to, ka pilna vanna ar rozēm. par to, ka uz grīdas lampas abažūrs draudzējas ar melno balonu, kurš izlēma neuzsprāgt (laikam arī pie griestiem būs jākar abi kopā). par to, ka līdz pusvieniem var sēdēt, pļāpāt un ēst kūkas. par to, ka ir tik daudz cilvēku, kuriem gribas pateikt paldies.

jūnijs ir mans mēnesis, kad vasaru prieku var dzert pilniem malkiem!