ar kājām zemē un degunu mākoņos

Es šodien esmu mazais lauva! Sēdēju mājās ar minimālo temperatūru, lai godīgi neietu uz darbu, un izdarīju visu to, kam neesmu spējusi pieķerties pēdējās darba dienās. Ļoti produktīva slimošana iznākusi.

Kad es nonāku sabiedrībā, kura ir tērpusies smalkos uzvalkos un brilēs ar slavenu brendu uzrakstiem uz kājiņas labi redzamā vietā... pēkšņi sajūtos kā zvēru dārzā. Starp mums ir it kā restes, tikai es nesaprotu - viņi uz mani skatās, vai es uz viņiem. Tomēr pilnīgi noteikti ir sajūta, ka mēs atrodamies dažādās sētas pusēs. Mana tipiskā reakcija - aši izdzert obligāto vīna glāzi un bēgt.

Izbradājos pa sniegu, viss ir balts un pūkains. Egles piesnigušas kā pasakā. Jāizbauda mirklis, jo gan jau rīt viss nokusīs un pazudīs.

Katrīnas Neiburgas izstāde Rīgas mākslas telpā ir viena no labākajām pēdējā laikā redzētajām. Nepalaid garām.

Ārā viss pelēks, zābaki slapji. Šī varētu būt diena, kad uzlikt skaistu mūziku, sadegt sveces, dejot istabas vidū un no dejošanas brīvajos mirkļos sakārtot skapi.

Ielīdu jaunā piemājas kinoteātra "Cinamon" mājas lapā un ļaunā priekā palecos. Ir, ir vēl latvju zemē gramatikas ģēniji! Tātad mums tiek piedāvāts iegādāties "Bīļetes", "Izsakiet savu viedokļi" un ir arī piedāvājumi "Ģimenem".

Nu re - ja skaļi pažēlojas par ierūsējošo dzīves ritmu, atrodas kāds, kurš tevi tūliņ pat aizved ceļojumā uz kino un pa Vecrīgas foršajām vietiņām līdz pat rīta gaiļiem;)

iespējams tas gluži vienkārši ir rudens un tumšie vakari. pēkšņi jūtos tik iegrožota kaut kādos noteiktos maršrutos un vietās, noteiktos cilvēkos, noteiktās sarunu tēmās. gribas izrauties, izkāpt ārpus šīs iezīmētās telpas un izdarīt ko pavisam neierastu, pēkšņi satikt kādu un nopļāpāt līdz rītam, pēkšņi sākt dejot tautas dejas, gribas, lai piezvana trijos naktī un vienkārši paprasa kā iet un galu galā gribas iemīlēties.

Laikam tas, ko visvairāk atcerēšos no Romas ir ūdens sņākšana un traka putnu tērgāšana kokos, ejot pāri tiltam. Kā arī pilnīgais apstulbums, ieraugot milzīgās būves pie Palatīna - tik senas, grandiozas, varenas. Un smarža, kas ir raksturīga dienvidiem. Tas ir galvenais - viss pārējais ieraugāms tūrisma ceļvežos;)

Instinkts - riet un iekosties rīklē apvainotājiem. Dot pretī par katru pļauku, nevis pagriest otru vaigu. Pasaule apkārt griežas dīvainā trajektorijā - tiek cirstas brūces un nolaistas asinis.

Ķemeru purvs ir kļuvis rūsgans - gluži kā kārtīgi norūsējis bleķis. Un pa vidu burvīgie ezeriņi ar vēl burvīgākajām saliņām, gluži kā pogām. Dzeltenu bērzu rāmis apkārt tam visam.

Vakarā barikāžu atceres koncerts, kurā Kulakovs ar Beļski ir satamborējuši patriotisku oratoriju, kurai it kā vajadzētu radīt mākslinieciski patriotisku katarsi. Vienīgā katarse rodas no iespējas pamest drausmīgi skaļi dīvaino pasākumu. Nelabas aizdomas, ka par godu Latvijas jubilejai šitādi šedevri būs saštancēti vairumā.

Un ko gan citu varētu pateikt kā vien to, ka, klausoties kā aiz muguras pret zemi paukšķ ozolzīles, tu saproti, ka esi sasodīti laimīgs. Tieši te un tieši tagad.

Ar visu apkārtklejojošo vīrusu sajūta ir tāda, ka varētu uz līdzenas vietas noģībt. Bail celties augšā no krēsla.

jauns kompītis un rakstās kā pa sviestu;)

Šorīt es izveicu cīņu ar elektrības korķiem, lai atgūtu savam miteklim gaismu, ledusskapim aukstumu un TV kastei bildi. Kaut arī cīņa bija nelīdzvērtīga, pēc konsultāciju veikšanas ar cilvēkiem, kuri zina, kas ir ampēri un to, ka korķi ir ne tikai pie skaitītāja, bet arī kāpņutelpā, tika izcīnīta uzvara! Lai gan taisnību sakot labāk es tomēr tamborētu špices, nevis lodātu gar elektrības skapjiem;)
Lai nu kā - uz darbu devos ar laimīgu smaidu sejā!

Skatījos vakar TV reportāžu par Hērsta mākslas vairumpārdošanu par rekordcenām Sotbija izsolē un domāju.... tu cilvēks esi nopircis gleznu ar džeka seju, kur viss akcents uz pārsistu aci, no kuras tek asinis pa vaigu, vai kaut kādu lopu uzšķēršanu. Esi par to samaksājis miljonu naudiņas. Un tagad tu visu atlikušo mūžu esi nolemts skatīties uz to pārsisto aci - mājās, birojā vai kaut kur citur. Kaut arī tā pārsistā acs tevi vajā kā kaut kāds murgs, neizdevusies šausmu filma vai kaut kas tādā garā. Bet taču miljons samaksāts - jāskatās.

Bundzinieks, Negatīvās domāšanas māksla, Devītās debesis, Lelle, Viena diena. Neviena nelika vilties, visas patika. Priekš tāda bara filmu tas ir baigi labais rādītājs:)

Laiks kad jāpārmetas no vienas dzīves ritma uz citu ir tāds nedaudz dīvains. Vēl nesen tu cilvēks esi dzēris vīnu uz ANO Nāciju pils jumta, klausījies daudz un dažādus secinājumus un spriedumus par kokiem un klimata izmaiņām, šļūkājis pa Ženēvas naksīgajām ielām. Tad vesela diena pārvietojoties pa garajām lidostu "barības ķēdēm". Pie "air Baltic" lidmašīnas Briselē jau parādās tipiskas Latvijas pārbalinātas blondīnes rozā jaciņās (nezinu kādēļ, bet šī blondīņu pasuga skaidri ir atšķirama no jebkurām citām Eiropas blondīnēm, nepārprotami made in exPSRS), kas jau uzvēda pārmaiņu tuvumu. Un tad re - tu cilvēks jau atkal sēdi dzimtajā tramvajā, brauc uz darbu un ... ir sajūta, ka tu esi kaut kur ārpus. Pakāries gaisā starp vienu un otru realitāti. Skaidri zini, ka jau pēc dažām stundām iesakņosies, iebrauksi un pilnvērtīgi būsi klāt šejienes dzīvē. Bet pagaidām ir starpsajūta.

nez, es varētu vēlreiz iemīlēties vīriešos, kurus kādreiz esmu mīlējusi? Vai dabūt vismaz "to" īpašo sajūtu, kad mobilā telefona ekrāniņā parādās viņu vārds? Vienkārši interesanti...

Sestdienas rīta aktuālie darbi apdarīti, citi vēl gaida un...
pēdējās dienās es sev gluži viekārši nepatīku - atgriezusies spēja sagruzīties uz līdzenas vietas par pēc būtības risināmiem un gala rezultātā arī atrisinātiem pasākumiem. Bet komplektā ir trīcošas kājas un divas naktis bezmiega.
Vienīgais, ko sev var pateikt - liecies taču mierā!