ar kājām zemē un degunu mākoņos

Laiks kad jāpārmetas no vienas dzīves ritma uz citu ir tāds nedaudz dīvains. Vēl nesen tu cilvēks esi dzēris vīnu uz ANO Nāciju pils jumta, klausījies daudz un dažādus secinājumus un spriedumus par kokiem un klimata izmaiņām, šļūkājis pa Ženēvas naksīgajām ielām. Tad vesela diena pārvietojoties pa garajām lidostu "barības ķēdēm". Pie "air Baltic" lidmašīnas Briselē jau parādās tipiskas Latvijas pārbalinātas blondīnes rozā jaciņās (nezinu kādēļ, bet šī blondīņu pasuga skaidri ir atšķirama no jebkurām citām Eiropas blondīnēm, nepārprotami made in exPSRS), kas jau uzvēda pārmaiņu tuvumu. Un tad re - tu cilvēks jau atkal sēdi dzimtajā tramvajā, brauc uz darbu un ... ir sajūta, ka tu esi kaut kur ārpus. Pakāries gaisā starp vienu un otru realitāti. Skaidri zini, ka jau pēc dažām stundām iesakņosies, iebrauksi un pilnvērtīgi būsi klāt šejienes dzīvē. Bet pagaidām ir starpsajūta.