dzīvsudrablapsa

Vienu brīdi dzīvē es biju homofobe. Man bija kādi 16. Es biju attiecībās ar panku puisi, kurš bija arī kristietis. Viņam bija daudz pīrsingu, vairāki tetovējumi, un mati divās krāsās. Viņš nebija stiprs un arī ne drosmīgs, un dzīvoja vietā, kur apkārt klaiņoja agresīvi tipi, kas regulāri nāca virsū ar aizskarošiem tekstiem, uz ko mans puisis reaģēja, nodurot galvu. Es vairākkārt šņācu agresīvajiem pretīm. Es arī biju mazs panciņš. Vienreiz pēc kāda mūzikas festivāla agresīvi vietējie džeki uzbruka manam draugam, un sasita viņam galvu ar akmeni. Viņam bija asinis pār pieri un smadzeņu satricinājums. Es toreiz ar viņiem mēģināju kauties. Viņi nesita, jo meitene, bet aizgāja prom. "Man paveicās"? Nezinu. Zinu to, ka mans pusis vienmēr no kaušļu puses bija "pediņš". Bet viņš bija arī kristietis, un teica, ka Jēzus nemīl pediņus. Īstos pediņus.
Es nezinu, kas līdz ar šo visu manā galvā bija saslēdzies, jo es nebiju stulba vai ļauna. Mācījos labi, domāju it kā kritiski un es jau nebiju kristiete – aizgāju gan uz dažiem jauniešu vakariem baznīcā, bet jutos pilnīgi sveša notiekošajam. Bet tad, kad mums bija jāpiedalās Comenius programmā, kur skolēni mācās par likumu pieņemšanu ES, mēs debatējām par dažādām tiesībām, un es iestājos pret iespēju viendzimuma pāriem adoptēt bērnu. Atceros to kaunpilno "tsss", ar kuru reaģēja francūzis, ar ko debatēju. Atceros savu paštaisno "nu ja, viņš domā, ka es tā domāju, jo viņš nāk no attīstītas valsts, un es nē, bet es neesmu nekāda muļķe, un savu viedokli aizstāvēšu". Neatceros, kā tas beidzās – nekādas ietekmes pie īstajiem likumiem mūsu debatēm nebija. Un labi, ka tā, lai gan man žēl, ka es paudu šādu viedokli, esot fiziski tik tuvu vietām, kur tiek pieņemti likumi, cik jebkad esmu bijusi.
Es izšķīros no panku puiša. Viņš izrādījās diezgan divkosīgs arī jautājumos par nekomerciālo un diy kultūru, par kuru mēs fanojām. Tiklīdz viņam parādījās iespēja, viņš čakarēja grupas, kuru koncertus rīkoja. Viņš strādāja ķēdes lielveikalā un staigāja firmīgās kedās, un es vairs nesapratu, kas mums vispār ir kopīgs. Atceros, kā jau pavisam citā festivālā sapratu, ka viss ir cauri – sēdēju uz celma, turēju šo domu, un dzīve kļuva it kā dzidrāka, niansētāka, īstāka. Neatceros brīdi, kā es pārstāju būt homofobe, atceros tikai kaunu, kad atcerējos to tsss, un muļķīgo apdraudējumu, ko tajā brīdī jutu. Tajā rudenī es arī publiski bučojos ar meiteni.