ieva

šodien piedalījos labirinta maņu teātrī, nebiju gaidījusi, ka tas būs tik ilgi un iespaidīgi
īsti nezinu, kur īsti gājām un kādi cilvēki mani vadīja, jo lielāko daļu laika uz acīm bija apsējs, bet beigās arī tas kontakts, kas mums bija, likās kā attiecināms uz visiem cilvēkiem
daudz pieskaršanās un taustes, glāstīšanas; iegājām baznīcā - to atpazinu vairāk pēc smaržas; pieskāros mājai un kokam, kamēr kāds cits glāstīja manu roku; braucu ar (divvietīgo) riteni ar acīm ciet; ilgi klausījos mūziku, ko kāds man spēlēja; vienā brīdī mazs puika apsēdās cieši blakus un ausī noskaitīja vairākus dzejoļus, viņš smaržoja pēc cepumiem; tad mani šūpināja šūpuļtīklā, apsedza un glāstīja ar spalvu un apskāva. stāsts bija par ceļojumu uz salu, kuras vidū atrodas bailes, daļu nesapratu, bet tāpat klausījos valodā
kad, kāpjot pa trepēm, man uz katra pakāpiena bija jāiedomājas kaut kas, kas mani dara laimīgu, mazliet sāku raudāt, kas gan nav īpaši grūti