|
|
|
Augusts 15., 2011
19:04 - reizēm tikai laimīga sagadīšanās ļauj paglābties no pazemojuma
gribēju iepostēt pliku patēvu tukšā vannā, bet fotakam baterija paģība.
ciba ir mirusi, lai dzīvo ciba!
piedod, bet savu viedokli vari paturēt pie sevis vai arī atnāc ciemos http://iekodeets.grab.lv/214128.html.
|
Augusts 10., 2011
15:08
suka, balts.
tad melns..
filma, bezfilma
svētdiena un tad pirmdiena.
tātad sestdienas vakarā satiku enģelīti un apsveicu(?) signi dz-dienā. dzēru alus un vēlāk šņabi. tad gulēju, modos dzēru kafiju un ēdu pildītas olas un dzēru šņabi. pohaina saguruma fonā sarunas par lielo neko līdz rezultējās viss uz kapakmeņa noskatītā kompenē.
ejam ārā. skan atslēgu saišķis durvīs. dodamies.
( bezfilma )
jūtu velkošas sāpes pierē. skaņa kā no tualetes poda. laikam runā par mani. parādās bilde. redzu ārsta(?) rokas kas sniedzas pie manas sejas. vēl mazliet velkošas sāpes pierē. nevaru saprast vai runā ar mani vai kādu citu. saprotu ka izsmej mani. jūtu ne pirmā svaiguma naidu sevī.
mēģinu saprast kas notiek. rokas ir ar roku dzelžiem pieslēgtas. varu pacelt plecus. kājas arī saslēgtas. redzu sev blakus divus cilvēkus, kas izskatās pēc slimnīcas personāla, stūrī sēž manāmi sanervozējies policists. nojaušu ka kaut kur tuvumā ir vēl kāds.
man prasa vai zinu kur esmu - minu ka slimnīcā. man ir taisnība.
kaut kādas kaitinošas piezīmes manā virzienā no policista puses - kas tieši nezinu - kaut kas provokatīvs. piedāvāju policistam aiziet izpist sevi un nomierināties. vēl kaut kas provokatīvs no poliča puses. kaut kas par dzelžiem kaut kas par dzīvniekiem. piedāvāju mentam apliecināt savu piederību zemākajām humonoīdu kārtām un pierādīt to darbībā - piemēram izraut nahuj man no sejas to kaitinošo dzelzi - īsu brīdi viņš šaubās, tad sitiens man pa krūtīm, mazliet pavājinās kontaksts ar realitāti. aizveru acis un paprasu vēlriezi - varbūt tomēr saņemsies tas lops un izdarīs to. pagrāpstijās gar riņķi un likās mierā.
atjēdzos vēlreiz. telpa manījusies. tumsa, vien no puspavērtām durvīm blāva gaisma šaurā strēlē ielauzusies. rokas piesietas un kājas arī. saprotu ka esmu pilnīgi atģērbts, apsegts ar palagu un guļu kādas slimnīcas palātā. pavisam drīz dežūrējošā māsiņa ierodas ar sistēmu un kaudzi jautājumu. patīkama sieviete, tikai atteicās eitanāziju taisīt.
parunājos, mēģināju sarunāt lai atsien mani. nesēja.
atstāja mani tur vienu guļam.
sēju sevi vaļā pats. ienāca māsiņa - man viena roka jau brīva. apsolīju nevienam neuzbrukt un viņa mani atsēja.
tālāk jau bez pārsteigumiem.
menti sagaidija, kad mani izrakstīs. aizveda uz narkoloģisko, tad uz matīsa ielas iecirkni. tur viena kaut kāda atpazina ka esmu bijis vakar, nosauca par briesmoni, pastāstīju ka nav taisnība un ka vispār nav viņas daļa un ka savu personīgo viedokli, lai izklāsta sev līdzīgajiem.
sastāda man protokolu par pretošanos mentiem, par nepiedienīgu uzvedību un par dzīvošanu bez deklarētas dz-vietas.
brīvs kā finieris lidojumā.
ciba ir mirusi, lai dzīvo ciba!
piedod, bet savu viedokli vari paturēt pie sevis vai arī atnāc ciemos http://iekodeets.grab.lv/212877.html.
Garastāvoklis:: apathetic
Mūzika: Staisha - ÐиÑ
|
Augusts 6., 2011
Jūlijs 21., 2011
14:15 - pielijusi otrdiena un nenotikusi mikrotraģēdija
//
menti ir kautkas starp dēli un humonoīdu. dzīvo viņi lielākos un mazākos pūžņos, gluži kā skudras. un kā skudras - katrs atsevišķi viņi nezin NEKO. viņiem nepieciešama konstanta sazināšanās savā starpā un rīcības saskaņošanas. tā viņi dienām un naktīm nepagurstoši siro pa pūznim pieguļošo teritoriju pēlējot pēc iespējami prāvāka medījuma ko pārstiept mājās.
//
šonedēļ, otrdien, vienpdsmitos no rīta man bija sarunāta tikšanās ar ceļu policijas darbinieci, lai pārbaudītu manis sniegto liecību par satiksmes negadījumu notikuma vietā.
pats no rīta pamodos mazliet pirms deviņiem. tā kā jau iepriekšējā vakarā jutu satraukumu par gaidāmo tikšanos, pamostoties no caurā un, es pat teiktu, murgainā miega pirmās apzinātās sajūtas bija satraukums un nedrošība. apsēdos uz ķebļa blakus gāzes plītij, uzliku vārīties 300ml ūdeni kafijai un tinu savu Pirmo cigareti, no kuras faktiski arī ir atkarīga visa mana atlikusī diena.
par piemēru - ja man no rīta ir jāpīpē benčiki - labāk izvairīties mani satikt pa dienu, jo tādās dienās mani nemaz nevar nokaitināt vai izvest no pacietības, jo esmu uzvilkts kā sarūsējusī atspere vectēva sienas pukstenī ar dzeguzi un pacietības man vsp nav.
tātad tinu savu pirmo cigareti un piebēru drābiņu (krietnu pusi) un apsolījos sev - vispār neuztraukties un nenervozēt sakarā ar zināmo valsts institūciju un tās ierēdņiem.
vēlāk uz lieveņa dzēru kafiju un pīpēju, vēroju kā lietainā pelēcība visaptveroša un bieza, kā tāda vate slāpē trokšņus un bremzē pilsētu un pilsētniekus. smagas ūdens lāses karājas vīteņa plato lapu smailajos galos.
caur cigareti ievilku pelēko rītu sevī. ar katru dūmu manas domas ar vien izplūst un zaudē savas asās un robustās robežas un pavisam viegli plūst un pārtop no vienas domas par pavisam citu.. tā varētu sēdēt kaut stundām un vērot kā zāle atdzērusies vasarīgo lietu briest un zaļo, bet man svarīgas lietas vēl jādara. jāiesaistās demokrātiskās valsts tiesu sistēmā, lai uz savas ādas izbaudītu aklās temīdas vergu brīvo interpretāciju par taisnību un kārtību.
otrdienas rītos man jāēd baltmaize ar ievārījumu un jāuzdzer piens. kamēr ar to tiku galā bija jau jādodas ceļā. lai arī lietus vēl nebija rimies, ar sabiedrisko transportu braukt negribēju. vispār zināmas fakts, ka pēc tikšanās uz ielas man būs jādodas uz gaujas ielu tikt galā ar rakstu darbiem, kas saistāmi ar manas liecības apstiprināšanu un te rodas iespēja, ka mani piespiež braukt ar mentu transportu, un to es negribu. kurš normāls cilvēks aiz brīva prāta sēdies tajā bleķa zārkā kopā mentu? tas ir tā pat kā ar pliku pakaļu sēsties sarkano skudru pūznī.. nu i nah, pietiek kam man jau jāierodas viņu bāzes mītnē..
ar ričuku braukt likās viss drošākais variants. nezinu kas mani trieca, bet kad biju nonācis līdz satiksmes negadījuma vietai, sapratu ka esmu ieradies krietnas piecpadsmit min par ātru. menti ātrāk par norunāto laiku toč nebūs, tā es nodomāju un aizripināju līdz tuvējam benzīntankam un iepirku kafiju. turpat uz Tā ielas stūra nometu ričuku zālē apsēdos uz rāmja un aizsmēķēju. tā es tur sēdēju viss tāds sapīpējies un apcerīgi skatījos uz daugavus pretējo krastu. ainava pavērās tik pelēka ka vecrīgas siluets saplūda ar debesīm un veidoja tādu kā vecu izbalējušu akvarēli, kam kompozīcijas augšdaļa vispār izdzisusi.. lēnu piebrauc trafaretēta mašīna ar diviem iekšā. vēroju nepakustoties. neizrādu vispār nekādu reakciju. ļauju noparkoties paskatos pulkstenī - ir nokavējusi 10min. ievelku pēdējo dūmu uzdzeru kafiju ar pienu un slaidi aizlidinu izsmēķi daugavas virzienā. vēl tikai mirkli kavējos pie peļķē iekritušā izsmēķa. pieceļos un eju pretī blondai, ap trīsdesmit gadu vecai viduvēja korpusa īpašniecei, kas savu prātu un dvēseli atdevusi valdībai un svinīgi solījusi kalpot. viņa izskatās steidzīga un nopietna. nekādas liekvārdības, jūtama tāda kā neiecietība. ātri nomēram manu variantu par satiksmes negadījumu un sarunājam satikties gaujas ielā. jautāts cik laika man vajag lai tiktu līdz norunātai vietai, tā aptuveni piemetu ka divdesmit min vajadzētu iekļauties. viņa neticīgi nopēta ričuku un tad mani, bet tad piemetina: "nū.. tad tu nesteidzies, mums te vēlviena adrese pa ceļam."
labi ka tā, jo pa pielīstošo rīgu skriet negribējāsvispār. izbraucu līkumu pa ganību dambi, tā man liekas lietum vispiemērotākā rīgas daļa. industriālā netīrība un emocionālais tukšums ir aizkustinošs lietus laikā. pēc stundas vizināšanās biju sasniedzis TO māju un izlēmu par kāsi zem mentu logiem - tas man tāds mazais, iekšējais prieciņš. tā arī nesteidzīgi, pret vārtu stabu atspiedies es pīpēju un klausījos garāmgājēju sarunās. interesanti, ka pietiek redzēt un dzirdēt intonāciju, lai būtu skaidrs par sarunu pēc būtības... vēl viens benčiks iegūlās peļķē un šoreiz, liekas, ka es dzirdēju tā kluso iečurkstēšanos, kad kvēlojošā oglīte saskaroties ar ūdeni dziest.
kā vēlāk pulkstenis pierādīs, pie kabineta durvīm biju divdesmit minūtes par ātru. apsēdos vienā no trīs krēsliem, kas paredzēti gaidīšanai. apsēdos un blenzu ar ēļļas krāsu krāsotajā sienā, tieši tajā vietā kur griestu balsinājums saskaras sienas krāsojumu. mani mulsināja klusums manā galvā. parasti trokšņainās un uzmācīgās ikdienas problēmas bij rimušās un zaudējušas aktualitāti. likās ka varu dzirdēt steidzīgo darboņu soļu atbalsis savā galvā.
mani bija aizrāvis nekas. īsti neievēroju ka mani jau diezgan tieši uzrunā un sauc vārdā blondā mentu sieviete. tagad jau daudz draudzīgāka nekā rādijās pirms pusotras stundas uz ielas. pieslēdzos kopīgajai realitātei un ar smaidu sejā sekoju viņas uzaicinājumam doties iekšā kabinetā.
telpā gais viegli sasmacis mitrajām virsdrēbēm izgarojot salijušo pilsētu. pa mazliet pavērto logu svaigais gais neieplūst. blondā sieviete bez ceremonijām ķeras klāt
rakstu darbiem un uzsāk draudzīgu tērzēšanu. no sākumu izvairīgi stāstu par to ar ko nodarbojos, par to kā pārvietojos pa europu ar stopiem, vilcieniem, autobusiem un lidmašīnām. viņai izdodas notēlot patiesu interesi un uzdot uzvedinošus jautājumu. es vēroju kā viņa ar lineālu un pildspalvu zīmē ielas plānu salīdzina un pieraksta ciparus, šad tad pie šķietami interesantākas stāsta daļas viņa paceļ acis no sava darba un smaidot skatās man acīs. un tad itkā mazliet sakautrējas un atvainojas un saka ka viņai jāturpina zīmēt un rakstīt. tādos brīžos viņā itkā uzplaiksnīja tādas īpašības, kas viņas personu padarīja šķietami cilvēcisku. tāds kā nekaitīgs naivums un piedzīvojumu kāre, ievēroju pat viegli nojaušamu nožēlu par pašas situāciju un apjausmu par dzelzsbetona mūriem, kas veido labirintu pēc pārtikas un mīļajiem.
tā vārds pa vārdam no politikas pie reliģijas un no reliģijas līdz maniem hobijiem un te nu es bezpiecām nolažoju. pastāstīju ka smilšu skulptūras esmu cēlis barselonā un viņa man prasa vai man gadījumā nav kāda bilde, viena bija - tā kas manā piezīmju pie iekšējā vāka pielipināta - to arī parādiju. un viņa prasa vai man nav kas vairāk no tā ar ko nodarbojos un es tā mierīgi:
"ir gan. man pa lielam viss žurnālā ir"
"žurnālā? kādā?"
"nē nu nejau drukātā. nu tass internetā, tas tip "blogs".."
un te es sagrupējos. es tač tiko bezpiecām atdevu mentiem svau žurnālu.. psc!
"emm.. ai tas sarežģīti, kamēr jūs tur kaut ko sameklēsiet.. es jums drīzāk nākošreiz varu šādas tādas bildes atnest. kas vēl - es gribēju, lai jūs man iedodat tā uzbraucējautiņa apdrošināšanas nr vai ko tur vajag pieteikt apdrošinātājam."
ciba ir mirusi, lai dzīvo ciba!
piedod, bet savu viedokli vari paturēt pie sevis vai arī atnāc ciemos http://iekodeets.grab.lv/210937.html.
|
Jūlijs 2., 2011
21:48
gribu kafiju.
jo vairāk domāju par kafijas aromātu, jo vairāk gribās.
bet es nedzeršu gan laikam kafiju, jo jau pagājšnakt līdz kautkādiem nezincik pulksteņiem blenzu debesīs. šodien negribu.
un plejers man izrādās ir vispār neiznīcināms jo lietu pārdzīvoja dārzā uz galda.
apsveru domu par velopēdu braukt līdz jūrai. ja būtu kas pievienojas varētu kaut visu nakti blandīties pa pa parkiem un mežiem pierīgā. ha tad varētu arī kafiju dzert..
jāpadomā.
ciba ir mirusi, lai dzīvo ciba!
piedod, bet savu viedokli vari paturēt pie sevis vai arī atnāc ciemos http://iekodeets.grab.lv/209871.html.
Garastāvoklis:: nav
|
Jūnijs 14., 2011
17:47 - sātans nedod mieru dīkām rokām
reku visu dienu bezspēks. valstos pa dīvānu visu dienu un debilizējos televizorā.
īstenībā negribas neko, vien notīties. nu tā tālu un pa visam.
tas nodevīgais tukšums un "vienalga" sajūta. būtu es resna meitene amerikā izdomātu, ka man ir depresija un aizskrietu pie daktera pēc antidepresantiem.
bet es jau esmu puika no latvijas un tāpēc dzeru daudz kafijas un ceru ka kofeīns vienā brīdī izraus mani nah no pēļiem virzienā uz zvaigznēm.
apsveru domas par iestāšanos vergu rindās, lai ir ar ko dzīves tukšumus aizsmērēt. tagad tikai jāatrod kāds paciešams vergturis, laikam. tagad nemaz neliekas tik neprātīgi meklēt mierinājumu absurdās darbībās, kas atņem spēkus un apcērp spārnus, tā tēlaini izsakoties.
redz kādas trakas domas iešaujas prātā, kad par daudz televīzoru skatās.
ciba ir mirusi, lai dzīvo ciba!
piedod, bet savu viedokli vari paturēt pie sevis vai arī atnāc ciemos http://iekodeets.grab.lv/209140.html.
Mūzika: 100 baltas dvēseles
|
Jūnijs 12., 2011
16:33
vakar naktī sēdēju uz sliedēm un klausījos plejeri. tikai jānīts mani laicīgi pasauca. kaut kāda pirmatnēja instinkta vadīts, pamuku no tuvojošās lokomotīves. no malas vēroju, kā tā - vispārīgā vienaldzībā pabrauc garām - a varēja taču pāri. bišķi žēl palikās.
tagad iešu vannā un mēģināšu nomazgāt pēdējo dienu nogurumus, citādi tāds apslāpēts tukšums galvā un vienaldzīgi pirksti.
ciba ir mirusi, lai dzīvo ciba!
piedod, bet savu viedokli vari paturēt pie sevis vai arī atnāc ciemos http://iekodeets.grab.lv/208874.html.
Garastāvoklis:: viena alga
|
Jūnijs 11., 2011
Jūnijs 7., 2011
23:35 - atbalsti vietējo dīleri
interrajonnā akcija "par labu rajonu"
ciba ir mirusi, lai dzīvo ciba!
piedod, bet savu viedokli vari paturēt pie sevis vai arī atnāc ciemos http://iekodeets.grab.lv/207214.html.
|
Jūnijs 6., 2011
08:26
?( ??? )
un tagad es atcerējos svarīgyo info.
neatceros ka būtu staipījis līdzi tik daudz ūdeni, cik man somā šņabis ir.
ciba ir mirusi, lai dzīvo ciba!
piedod, bet savu viedokli vari paturēt pie sevis vai arī atnāc ciemos http://iekodeets.grab.lv/206825.html.
Mūzika: navaru saņemties ieslēgt
|
Jūnijs 5., 2011
12:52
iepriekšējo ierakstu nesapratu.
nē, nu nopietni, man nau ne mazākās sajēgas.
kas notika.
.
tagad.
cenšos sagrupēties racionālai darbībai.
pat skatīšanās pa kreisi sagādā grūtības.
nav ko pīpēt vispār:
toties ir rejnis.
negribi kautko?
//
rudajam pizdi.
dekadence pilnīga, tikai lūdzu - manai mātei vairs nav 15
ciba ir mirusi, lai dzīvo ciba!
piedod, bet savu viedokli vari paturēt pie sevis vai arī atnāc ciemos http://iekodeets.grab.lv/204984.html.
Mūzika: nav
|
Jūnijs 4., 2011
14:33
vakar.
lienīte ir mana brālēna sieviete.
brālēns ir jūrā.
es ar lienīti vakar dzēru ābolu ļergu.
un tad es noskaidroju, ka pazīstami mēs esam jau ap 10 gadi.
un tad pastaigā uz z-kalna kapiem bija jāņem līdzi mana māsa - drošībai, lai kāja nepaslīd.
šodien.
man vnk besī pamosties saulē ar kaķa piedirstu muti. vienīgais risinājums tādā situācijā ir kafija ar jumtu. labāk kā dzert kafiju ar balzāmu ir dzert kafiju ar balzāmu un sevi paslavēt par nakts tālredzīgo gājienu ar balzāma slēpšanu.
tagad ir 1l brengulis un pašsajūta ir laba.
lai nāk cita diena.
ciba ir mirusi, lai dzīvo ciba!
piedod, bet savu viedokli vari paturēt pie sevis vai arī atnāc ciemos http://iekodeets.grab.lv/204355.html.
|
Jūnijs 3., 2011
10:52 - mierīgi
vakardienas karsto asiņu rezultāta gulēju nemirīgi. nejau ka baigi murgoju - vienkārši nevarēju iemigt un pēc tam bieži modos, jo kaķi gar manu telti ņēmās un tad suņi kaimiņos rēja, bet es gaidīju lāpu gājienu pa graudu ielu vairzienā uz centru.
nebija.
nav.
tagad klusums rajonā - visi ir savos darbos un var turpināt cept internetu vadus.
dzerot kafiju,tutrubā uzliku, lai ieva A dungo un māmiņa pār plecu man - zin, kas to būtu domājis ka šitā dziesma pēc 20g būs patiesāka nekā toreiz..
mamma steidzas ārā pa durvīm - viņai uz banku vajag. es palieku mājās, es klausos, ko ieva dzied. man uz banku nevajag, man banku vispār nevajag.
un tev, mans dārgais draugs, ko tev vajag?
ciba ir mirusi, lai dzīvo ciba!
piedod, bet savu viedokli vari paturēt pie sevis vai arī atnāc ciemos http://iekodeets.grab.lv/203800.html.
|
Novembris 7., 2010
04:17
labs darbiņš kas padarīts.
līdz rītam, ja?
un te .pdf
|
Novembris 5., 2010
20:53 - chītarts 1.01
tas redz notika sen atpakaļ un tas nemaz nav svarīgi. vienkārši atcerējos un pasmaidīju.
vot gāju klasē tjip 5. vai 6. , vērtēja mūs ar vārdiem, tb., neapmiierinoši, apmierinoši, labi un tādā garā. man vērtējums apmierinoši bija maģisks, tas bija uzskatāms par ekvivalentu mūsdinu 4, izdzirdot vērtējumu apmierinoši bija skaidrs, ka no nesekmības ir pamuktsb un līdz ar to no nepatikšanām mājās, turpretī centīgākajiem(?) karoč, zubrilām tas laikam varēja kalpot kā lami vārds.
mums vizuālajā mākslā rādija un mācija visādus tur jokus pigorus aka optiskas ilūzijas un tādā garā. lika mums pašiem zīmēt. mājās bija uzdots sagatavot 3gab 10x10 papīrus kas būtu pieskaitāmi stundā apskatītajai tēmai.
pēc nedēļas, kad bij pienācis laiks atrādīt savus mājas darbus, viss likās kā parasti - es nebiju neko mājās sagatavojis tapēc matemātikas stundas laikā uz no klades izdīrātām rūtiņu lapām fiksi sačinīju kautkouzapmierinoši, skuķi bija rāvušies melnās miesās un dabūja normālas atzīmes pat tad ja bij acīmredzams iztēles trūkums, džekiņš, kas pa žizņi komiksus zīmēja, bij uzkapājis virs 10 gab tos kvadrātus un par to tika novērtēts, nu un tad protams interesantākais. klases biezākās ģimenes pēctecis sadzirdējis savu uzvārdu tādā lepna pieaugušā manierē piecēlās un abās rokās sev prikšā turot melnu, glancētu A4 mapi lepni izrieztu krūti aizsoļoja līdz klases priekšai līdz skolotājas galdam.
skaidrības pēc jāpaskaidro ka tam džekam neskatoties uz viņa izlaizto raksturu un pārmantoto augstprātību tomēr bija galva uz pleciem. nu matemātikā vienmēr bij pārlicinošs līderis un fiziskajā audzināšanā uzrādija apmierinišus rezultātus vienīgi zīmēšana viņam nepadevās lāga.
tad nu klase biš pieklususi gaidija ko viņš vilks ārā un atrādīs. izvilka viņš trīs gab paintā zīmētus gara darbus. tāda gadījuma vēl skolas vērsturē nebija bijis, kad vizuālās mākslas mājas darbu kāds būtu izpildijis uz kompja, paintā. nu un taisnības labad jāpizīmē ka dotajā brīdī kompji mājās bija pāris skoliniekiem (nu tāa ka uz vinas rokas pirkstiem var saskaitīt). mulsums skolotājas sejā nebij noslēpjams. viņa nopētija darbus no abām pusēm kautko itkā murmināja pie sevis. paskatījās uz divdesmit citiem mājas darbiem, kas viņai jau gulēja uz galda kakudzē, paskatījās žurnālā , paskatījās uz klasi un tad uz pašu autoru.
bija acīmredzams ka viņai īsti nepatīk notikumu pavērsiens un tas ka viņa tagad ir nostādīta nepatīkamā situācijā, kad no viņas lēmuma būs atkakrīga vizuālās mākslas, kā mācību prikšmeta, tālākā attīstība mūsu ciema skolā.
tā arī jēdzīgu risinājumu neatradusi ielika viņam neko neizsakošo "apmierinoši" un paskaidroja, ka ar kompi īsti neskaitās...
|
Novembris 4., 2010
23:41 - rubbish on the table
be good! eat babies!
|
10:52 - kunfūcijs, mlja
Mūzika: 5'nizza
|
Novembris 2., 2010
03:29
|
Novembris 1., 2010
21:46 - un tev liekas ka Dievs sevi uztver nopietni?
so, illustrators šon jau pāris reizes uzmeta, a mans ieradums saseivot "kautkad vēlāk" kārtējo reizi atmaksājās. labi ka man te ir stikla galds un vismaz vienu kopiju izdevās izprintēt.
tāka šitam trafaretam vectoru nav un nebūs.
|
01:21 - pic spam
pastaiga vakarvakarā panesās, kad rietoša saule kokā iespīdēja nosarkuša koka lapās.
nu, vienkarši nevarēja vairs nosēdēt uz savas pakaļas.
un maika austiņas izslēdzas kad viņas nolieku uz galda un ieslēdzas kad uzliek uz ausīm, 21. gadsimts, mlja.
un vēl viena lieta, šon dabūju fotoaparātu, akurāt tādu pašu kā man nopīzdojā Ukrainā.
tātad
/me + OLYMPUS C-220ZOOM = bff // ++++++technofilia
|
00:00 - vai jūs esat ielās?
|
Oktobris 31., 2010
17:54 - cheatART
(klik pa bildīti lai lejuplādētu .ai un .pdf iekš viena .zip)
no rīta izspļauts joks, likās pietiekami labs lai realizētu.
tātad, cheatarts lai pievienojas pseidomodernisma virzienam depresionisms.
upd
|
00:06 - back to the primitive
monolītā personība tīklā, kas bija izveidojusies, man tomēr liekas pieņemamāka, ja kas.
es tā padomāju un izdomāju ka rakstīšu ka labāk te. no tā tur cita žurnāla savākšu uz tejieni to, kas man svarīgākais un miers mājās.
rekā, labi vien ir ka pietika prāta neizdzēst pa visam šito vietu. atgrizties te ir kā labi novelkātu mīļo džemperi uzvilkt...
chau!
Mūzika: none
|
Oktobris 22., 2010
19:58
//
ehh gandrīz ka aizmirsu pajūsmināties par šodien padarīto.
karoč sīkajiem ielika normāli ar baloniem pūst. tāpēc ka stencils pūst varēja arī tādi kam tā pirmā reize.
ā nu jā un tad vēl glaimojošā pašdarbība.
|
Jūlijs 31., 2010
18:35 - līst! asins, līst!
//
Mūzika: kautkā'ds tur raggacore
|
Jūlijs 29., 2010
22:05 - produktivitāte Vs popsa
//
vakar nolēmu ka šodien būšu produktīvs.
sacīts, darīts!
( aitas,pedants,bruģis )
|
|
|
ciba ir mirusi, lai dzīvo ciba!
