Vīrieši manispēc var arī nebalsot, ja negrib, bet sufražistes es pārāk stipri cienu, lai ignorētu vēlēšanas. Tipa "SIEVIETĒM ARĪ IR VIEDOKLIS! MĒS PIEPRASĀM TIESĪBAS" un pēc 100 gadiem "aij, man vispār vienalga..." Nē. Es uz vēlēšanām eju kā uz svētkiem laimīga, ka drīkstu. Paprasiet gejiem, cik pašsaprotamas tādas tiesības ir uz kaut ko...

Trīsdesmit sestā un es joprojām neesmu resna. Well done.

Jo vairāk es domāju par to, kas manā dzīvē būtu sliktāk, ja zsv neeksistētu, es saprotu, ka mana dzīve pat būtu labāka.

Dodiet man padomu - kā cilvēks koncentrējas darbam, strādājot no mājām?

Atsākot studijas mana otra lielākā problēma ir spēja esot cilvēkos saturēt naidrunu. Strādāt fabrikā ir kā mežā - tu koncentrējies uz savu darbu un nav nekādu baiso diskusiju par dzīvi un personību analizēšanas, izejot cilvēkos man ir jākoncentrējas.

Nu piedodiet amurikāņi, bet nav ko apsaukāt viesuļvētru par slepkavu, viņa nav vainīga, ka jūs saceļat pilsētas viņas ceļā.

Internets ir gana plašs, lai varētu izvēlēties, kurā realitātē tusēties, bet kurš tad ir tas objektīvais ceļš - tvnet komentāri vai satori.lv? vai twitteris vai calis.lv? Man nav īsti jausmas, kas vispār notiek un es jau sveros uz "galīgi vispār vienalga, vissirslikti" Kāda loģika cilvēkiem liek NEBŪT eksistenciāliem nihilistiem? Es nesen nedaudz iedziļinājos jonestown traģēdijā, kas notika 70tajos, un cik skumji gan ir tas, ka cilvēki ir gatavi iesaistīties kultā, sekot vienam konkrētam cilvēkam, ticēt visām muļķībām, ko viņiem stāsta, ciest fiziski un morāli, nogalināt savus bērnus un sevi, jo "gribējās justies mīlētiem". Tas ir skumjākais, ko es pa ilgiem laikiem esmu dzirdējusi. Cik daudz cilvēki var upurēt, jo grib justies mīlēti.

Kāds vecums ir tas, kad sāk gribēties porcelāna trauku servīzes?

Ziemassvētkos es gribu zīda apakšveļā ēst sieru no fondue. Nevis braukt pie mīļotā vīrieša radiem skaitīt pantiņus. Mani pašas vecāki viens pavada ziemassvētkus baznīcā tēlojot. ka ir baigais kristietis, otrs palīdz māsai melot viņas dēlam, ka salavecis ir īsts. Nekas no tā mani vispār neuzrunā.

Es sāku absolūti saprast kaķu tendenci stundām ilgi skatīties ārā pa logu, pat ja tur nekas nenotiek.

Ziniet, cilvēkiem ne vienmēr ir taisnība.

Es laikam neesmu pārāk ieinteresēta lietās, jā. Sāksim jau ar to, ka dzīvoju es pie Laimas fabrikas, bet rajona kafūžus neapmeklēju - esmu bijusi 2x Takā un diezgan bieži ēdu CB delisnakos, bet izņemot šo - mani biedē hipsteru vietas, es neesmu hipsteris. Man ir kā to sauc social anxiety + mizantropijas lēkmes. Dzīve notiek kaut kur citur, es nepiedalos, es pat nevēroju un es neko nezinu. Psihologs? Ripas? Viss ir normāli? Pārkāpt sev? Piesieties kādam, lai aiz rociņas ved ārā ar varu? Tas laikam ir tas, kā es to agrāk darīju.

Reiz, pirms daudziem gadiem, es tiku vaļā no lielākā laika zagļa, kas iespējams - televīzora, tikai lai pēc veel pāris jautrības un aktīvas socializēšanās gadiem, aizvietotu to ar internetu uz 27 collām. Ziemā var visas diskusijas par tēmu norakstīt uz "ārā auksts", bet nu jau pavasaris ir klāt un jāpērk kurpes, lai būtu vairāk motivācijas iet ārā. Kas tur ārā labs ir? Internets saka - nekā tur laba nav.

Es dzīvoju pārāk "droši". Idejas vienmēr reālas, sapņiem vienmēr limiti. Nodarbojos ar kaut kādām dumībām tā vietā, lai pie kaut kā nopietni pastrādātu un kaut ko nopietnu izdarītu. Ir mūžīgs attaisnojums, ka man nav talanta, bet es neesmu strādājusi pie tā, lai tas talants rastos. Es tik pacietīgi gaidu, kad viss pats no sevis notiks, un notiek jau arī, bet man ir apnicis gaidīt un tas mani padara īgnu citreiz. Uz brīdi. Tik ilgu laiku prasa pat tik daudz, cik izdomāt, kas tas ir, kā man trūkst.

Rakstīšana cibā arī laikam ir skils, kura man vairs nav. Nu es tikai gribēju pastāstīt, ka es atkal drīz uzsāku kopdzīvi, kas varbūt nešķiet nekas īpašs normāli cilvēkiem.

https://www.youtube.com/watch?v=dTZQ2IB_x7c


Šo nezināju.

Pirmo reizi, kad es pati sev mājās matus taisnoju, tas manī izraisīja dziļi eksistenciālas pārdomas.

ah nu jā, jo man taču nav bērnu...

Kāds vispār grib zināt, kā man iet?

Vai es vispār gribu, lai kāds zina, kā man iet?