Paverdzinu iespiedejus un tad visu premiju notriecu kafijai

Nav jau jēgas dzenāties pēc attiecībām, ja Mike Patton nav opcija.

Zirnekļi mājās man netraucē.

Kas mainījies šajā gadā manā dzīvē - tā uzreiz prātā nāk divas lietas - visas sievietes izskatās vienādi un tiecās izskatīties vienādi, es pieķēru sevi vairs nespējot atšķirt vidējo aritmētisko influenceri no citas vidējās aritmētiskās influenceres un, kad man ir jāizdomā, ko darīt pašai ar saviem matiem - internets neiedvesmo. LIKE vispār. Un otra lieta - man vairs neinteresē kino. Kas ir slikts, tas ir slikts, kas nav varbūt slikts per se atradīs veidu kā mani nokaitināt. Es nedomāju, ka kino ir tapis sliktāks, es domāju, ka fantāzijas pasaule mani vairs neizklaidē.

Šogad man beidzot ir apnicis pieklājīgi piedalīties dajebkādu ģimeņu zsv svinēšanās, man pietiek. Respektējiet manu zsv nesvinēšanu. Neviens vairs neievilks mani nevienā dievkalpojumā, nevienā zsv koncertā, zsv eglītē, pantiņu skaitīšanā starp veciem cilvēkiem un bērniem. Man viss.

Jūs zinājāt, ka "(...) mani kolēģi strādā ar dienasgrāmatām, tostarp arī ar tām, kas publiskotas digitālā formā "Klab.lv" jeb "Sviesta cibā". Tās tiek saglabātas un kataloģizētas, reģistrējot vietas un cilvēkus, kas tajās minēti." (https://www.satori.lv/article/satori-diskusija-lappuses-vai-pikseli-kadai-ritdienas-bibliotekai)?

Vai erudīcija nav aizgājusi par tālu, ja es atpazīstu sērijveida slepkavu interviju fragmentus dziesmās?

Es zinu cilvēkus, kas mani absolūti ciest nevar, totāli absolūti ciest nevar. Daži pat mani nepazīst un ciest nevar. Es oficiāli esmu tajā vecumā, kad tas priecē nevis apbēdina.

Vīrieši manispēc var arī nebalsot, ja negrib, bet sufražistes es pārāk stipri cienu, lai ignorētu vēlēšanas. Tipa "SIEVIETĒM ARĪ IR VIEDOKLIS! MĒS PIEPRASĀM TIESĪBAS" un pēc 100 gadiem "aij, man vispār vienalga..." Nē. Es uz vēlēšanām eju kā uz svētkiem laimīga, ka drīkstu. Paprasiet gejiem, cik pašsaprotamas tādas tiesības ir uz kaut ko...

Trīsdesmit sestā un es joprojām neesmu resna. Well done.

Jo vairāk es domāju par to, kas manā dzīvē būtu sliktāk, ja zsv neeksistētu, es saprotu, ka mana dzīve pat būtu labāka.

Dodiet man padomu - kā cilvēks koncentrējas darbam, strādājot no mājām?

Atsākot studijas mana otra lielākā problēma ir spēja esot cilvēkos saturēt naidrunu. Strādāt fabrikā ir kā mežā - tu koncentrējies uz savu darbu un nav nekādu baiso diskusiju par dzīvi un personību analizēšanas, izejot cilvēkos man ir jākoncentrējas.

Nu piedodiet amurikāņi, bet nav ko apsaukāt viesuļvētru par slepkavu, viņa nav vainīga, ka jūs saceļat pilsētas viņas ceļā.

Internets ir gana plašs, lai varētu izvēlēties, kurā realitātē tusēties, bet kurš tad ir tas objektīvais ceļš - tvnet komentāri vai satori.lv? vai twitteris vai calis.lv? Man nav īsti jausmas, kas vispār notiek un es jau sveros uz "galīgi vispār vienalga, vissirslikti" Kāda loģika cilvēkiem liek NEBŪT eksistenciāliem nihilistiem? Es nesen nedaudz iedziļinājos jonestown traģēdijā, kas notika 70tajos, un cik skumji gan ir tas, ka cilvēki ir gatavi iesaistīties kultā, sekot vienam konkrētam cilvēkam, ticēt visām muļķībām, ko viņiem stāsta, ciest fiziski un morāli, nogalināt savus bērnus un sevi, jo "gribējās justies mīlētiem". Tas ir skumjākais, ko es pa ilgiem laikiem esmu dzirdējusi. Cik daudz cilvēki var upurēt, jo grib justies mīlēti.

Kāds vecums ir tas, kad sāk gribēties porcelāna trauku servīzes?

Ziemassvētkos es gribu zīda apakšveļā ēst sieru no fondue. Nevis braukt pie mīļotā vīrieša radiem skaitīt pantiņus. Mani pašas vecāki viens pavada ziemassvētkus baznīcā tēlojot. ka ir baigais kristietis, otrs palīdz māsai melot viņas dēlam, ka salavecis ir īsts. Nekas no tā mani vispār neuzrunā.

Es sāku absolūti saprast kaķu tendenci stundām ilgi skatīties ārā pa logu, pat ja tur nekas nenotiek.

Ziniet, cilvēkiem ne vienmēr ir taisnība.