Neviens nav mazohisma vērts. Tikai ir dienas, kad sajūties kā izteikta mazohiste cerot un noticot viņa vārdiem par mūžīgo mīlestību un apziņu, ka nepietiek ar to, kāda tā ir šobrīd. Bet tad nāk apskaidrība un secinājums, ka no dzīves un cilvēkiem reizēm mēģinam sagaidīt neiespējamo. Tad jau arī turpinam dzīvot un priecāties par tiem ikdienišķajiem sīkumiem ko šī dzīve mums sniedz. Galvenais nekļūt atkarīgai no mazohisma.

Ja nevari pieņemt lēmumu, nepieņem. Vienmēr pastāv iespēja, ka dzīve pati salikt lietas pa plauktiņiem.