music: dry kill logic- then you lie.
nakts saruna.
Sēžu un ēdu šokolādes brokastu pārslas, pavisam normāli, ja skaitās, ka esmu tikko piecēlusies. Šodienai nekas nav ieplānots, taču esmu sagatavojusies jau nākošajai saskarsmei ar cilvēkiem, vienmēr izdomāju - ko teikt, kā rīkoties, par ko mēs runāsim, cik ilgs būs klusuma brīdis elpas ievilkšanai, un vienmēr tā, es domāju visu laiku un man ir apnicis par to uztraukties, jau miljoniem reižu esmu solījusi sev, ka saņemšos, kārtošu mājas, neēdīšu un vēl, un vēl. Lasu, kā tiek slavēti mani darbi, domāju, kāpēc es tiešām nevarētu būt kā tie īstie mākslinieki, viņi nav tik slinki.. Perfekti, taču trausli, viņiem māksla ir pirmajā vietā un tie nekad neēd, jo tas nav vajadzīgs, cigaretes iet viena pēc otras un acis iekrītas, taču tas nepadara viņus neglitākus vai neatbaidošus, kāpēc tas notiek tikai ar mani? Laikam jau tā domājot es saprotu, ka esmu tik slinka, bet - kāpēc? Nav nemaz grūti to atzīt, es to jau zinu. Varētu vienkārši .. atpūsties. Gulēt gultā un pārdomāt. Bet tā notiek jau vienmēr, man vajag kaut ko darīt, tādā veidā pazudis liekie kilogrami uz kājām, vēdera un no mana prāta, tādā veidā pazudīs mana tieksme ienīst sevi, tādā veidā pazudīs slinkums un dažreiz darīšu kaut ko tikai tāpēc, ka vajag, nevis kā agrāk, nedarīšu, jo slinkums un viss. Man jāsaņemas. Atpūsties var, taču to nevar darīt visu laiku, apnicis jau būt nogurušai morāli, jāskrien, lieku reizi jāskatās uz leju un jāvēro, kā skudras ceļ lielos pūžņus, viņām taču arī nav slinkums, viņas visu dara mīlestības labad - grib skaistas mājas. Es arī gribu - skaistu dzīvi.
_atbilde_
un tā tiek apēsti mani vārdi. viss tiek nolasīts no manām domām.
tu esi tas mākslinieks, kas manas domas apģērbj pareizajās kleitās. uzlieik tiem pareizo kaklsaiti.
" kāpēc es tiešām nevarētu būt kā tie īstie mākslinieki, viņi nav tik slinki.. Perfekti, taču trausli, viņiem māksla ir pirmajā vietā un tie nekad neēd, jo tas nav vajadzīgs, cigaretes iet viena pēc otras un acis iekrītas, taču tas nepadara viņus neglitākus vai neatbaidošus, kāpēc tas notiek tikai ar mani?"
es.es esmu tā, kas ar šo jautājumu sevi šauda katru vakaru pirms aizmigšanas, katru rītu pamostoties un pusdienlaikā dzerot kārtējo krūzi kafijas.
es negaidu ka kāds man to visu pasniegs uz zelta paplātes vai tas viss notiks kā pēc burvju mājiena.
nav mums pasaku un feju kas to izdarītu.
es gribu. to visu gribu. un skolā māca , ja ļoti grib- var visu. skolā māca muļķibas.
es nevaru.gribu varēt.
visu.
brīžiem man pat šķiet , ka neko vairāk man nevjadzētu kā tikai kafiju un Tevi. tevi, ar saviem stāstiem un dzeju. ar rindiņās sakārtotiem vārdiem, tu man tos lasītu.es pāestu tikai no tā. tikai no tā,ka esi man blakus.
tu lasītu.un es tevi fotogrāfētu. Tavu smalko trauslo ķermeni, es iemūžinātu katru vārdu ko izrunātu.
kaut kur ielas vidū vai uz soliņa vistukšākajā parkā. mūsu sarunas par tramvaju biļetēm un citiem garāmgājējiem nesvarīgiem mirkļiem.
to visu es vēlos.gribu varēt , to visu sasniegt.
ego.
