šeit dzīvo m.

- pastaigu mežā, vai līdz jūrai
- pavisam mierīgu sabiedrību
- padzert kafiju vai tēju (kas nu kuram mīļāks) šajā sabiedrībā
- "uzsit" klačiņu
-dabūt maģisko lampu ar džinu, lai tas uzraksta manas esejas
- noskatīties kādu raudamfilmu
- ēst kūku.
- fotogrāfēt kā citi ēd kūkas.

man riebās tie rīti, kad Viņam bija jaiet uz darbu, bet man vel tik daudz stundņas brīvas, lai pagulētu. man riebās ,ka man , pamostoties, nebija ļauts pat nedaudz pusmiegā , vai tadā puspamodienā vēl paknosīties Viņa azotē.
riebas rīti, dienas, un vakari, kas pagāja viena steigā, bet nakts. tad mums jaguļ.
tas nebija un nav godīgi ,joprojām.

visapkart vakarsaule, bet tiesi virs manas istabas draudīgā atrumā steidzas melnu melnais mākonis.. jūtos kā zem liela jumta, kas ir tikai virs manas galvas.un koks, kas jau menesi kails stav tieši pretī maniem logiem izskatās izmisis. skumjs un izmisis. kails.
jūtos kā rudens cilvēks.
/istaba smaržo pēc vīriešu smaržām- mīļākajām/

mēs esam savā mazajā paradīzē.
sēžot uz balkona un sildot seju, kājiņas arī, paveras miljonu vērts skats.
atradu pati savu pasaules galiņu, kur var skalot kājas tukšumā. bet tur jaiet vienam vai diviem. vairāk ne. tad zūd burvība.
nekas grandiozs jau nenotika.
gulējām uz matrača ,starp tomātu kastēm un visādiem veciem krāmiem, ieritinajos un aizmigu Viņa azotē,tik sasodīti laimīga, elpojot Viņa smaržu, sajūtot Viņa silto miesu sev cieši,cieši blakus.

-esmu iemīlējusies šajā lauku idillē.pavisam lielā vienkāršība mani vilina.
esmu gatava atgriezties Rozulā, beibī.

...
es uzrakstīju kaudzu ar teikumiem un sapartu, ka nekas no tā nebija tas, ko velējos teikt.
delete.
- lai arī man ir smags ķermenis un kaut kas vel neatklāts nodarbina manu pratu, es jūtos pagalam viegla.
enya un Zizzou ļoti paceļ. iedomu levitacija.
- man ir divtoņu koki aiz loga. no sāknem līdz pirmajiem zariem ir ēnas puse, kur visas krāsas ir tumšākas, taču paceļu galvu nedaudz augstāk un pretī man veras zaļgandzeltenas saules pielietas bērzu lapas.
-man vairs nekur negribas iet. tikai ieritinaties Viņam blakus un darīt neko, kopā.

man sāp.
ļoti, ļoti.


/es gaidu rītu, ar bailēm un asarām/

tikko pabeigta telefona saruna ar Viņu.Tā nebeidzās tā, kā gribētos,man šķiet,ka jau kadu laiku šīs sarnas beidzas ļoti aukstā atmosfērā.
tā ir mana vaina. viss ,kas starp mums nav labi, ir mana vaina.
es atsaldēju un aizbiedēju.
radās izmisīga velme ļaut,lai pār manu miesu plūst neizturami karsts ūdens,es ar spēku vēlos no sevis dabūt ārā visas pretīgās sajūtas.
uznāk riebums pret sevi.
Vēlme uzrakstīt atvainošanās sms.
vēlme nerunat un aizmigt.raudāt.
Remark-es slīcnu savas sajūtas Tevī.
un tās pat nav skumjas. tas ir kaut kas pelēks un smags, kas dzīvo manī.
ceru rīt pamosties ar "gaišu galvu".
cru rīt pamosties.

-svaigs gaiss plūst pa manu atverto logu.
-rudens smarža,kas jaucas ar svaigi varīto kafijas aromātu
-grāmata "art in China"
- šokolāde


tas viss sajaucas ar mūziku un liek man justies viegli.
manī ir tas "cerīgais skatiens", kuru manās acīs redz Viņš.


/es nemaku pielikt bildes, tapēc jaiztiek ar jus iztēli/

šodien es sajutos kā princese,ko Viņš nevēlas pazaudēt. nepazaudējama. tā sajuta ir tik pacilājoša,ka aizmirstas viss skumjais un
maigi smags nogurums mani lauž.
laimīte?
-nē, laime.

난 너를 사랑해- es Tevi mīlot.

rīts iesākās agri,duša gaidīja,jo balstoties uz iepriekšejā vakara pieredzi ūdens kuru katru mirkli atkal varēja pazust.
es paspēju. pazuda. līdz šim brīdim vel nav atradies.
rīts turpinajās agri.
rīta rome pie drēbju skapja,kafijas varīšana,cenšanās būt klusai. viss, izņemot pēdejo, izdevās. vienmēr, ja kāds guļ, es izdodos ļoti skaļa. tas ir kā Mērfija likums, tikai nedaudz citā gaismā.

lekcijas, un starpbrīži, atkal lekcijas.
zaļš , nekustīgs kaktuss manu uzmanību piesaistīja daudz vairak, nekā teatra pasniedzējas stāstītais. siena-pulkstenis-kaktuss.
pulkstenis-siena- katuss. gaismas sledži- siena- kaktuss-logs. pasniedzeja- kaktuss- pulkstenis.
paldies,katuss, ka Tu man esi.
klausījos, klausījos, bet neko nesapratu,jo neko nedzirdeju. kā ķīnieši teiktu:"wo tin,bu zhi dao!"
-nogurums
-bezjedzīga rakstīšana
-neproduktivitāte
-miegs
-sāpoši ceļgali.

Šodien sākās "Mans Pilsētas Rudens". Redzēju savas pirmās,krītošās lapas,tās bija bērza.
Šodien sapratu, ka man bail tikai no sāpem. viss pārejais ir tikai sāpju izraisītājs. arī augstums.

Zinājāt, ka Ziedonis ir laikmeta sirdsapziņa? es arī ne.
bet"dvēseles izģērbšanai"es savu daļu neesmu izkodusi.to daļu, kas būtu no manis.

nogurums un miegs mani ietin kā segā,bet es vel turos un dodos "ūdens gaidīšanas tūrē".
man nepatīk atskaites, man patīk atcerēties.
un rīt šis viss jau bus vakardiena,kas iespadīga liekas tikai šodien.

sajutos tik nevajadzīga ,nepiederīga šim visam.
vējš aiz loga brutāli daudza kokus.
pelēkas skumjas.
staigaju,ka apātijā, tkšu skatienu un smagam domam.jebkas , spēj mani saraudināt.
Tikšanās ar Viņu.
Neliels ,īslaicīgs lielais prieks,kas pārvēršas asarās, jo..... tik īsu mirkli ir šīs laimīgās sajutas.
bļļļ.
man pat nerakstas
fuck.rīt jabut abām dienām.

http://www.youtube.com/watch?v=aL8kZ-iVk90

lietus, aiz loga. ideja par iekāpšanu savos zaļajos, margrietiņām rotātajos gumijniekos.
un enya.
laime pilnīga Kokonačo proncesei.

biju arā.
sagaidīju 10 putekļus. 7.bija visspožakais.Par 10. neesmu parliecināta vai ta nebija ilūzija.pie 6 saku raudat.
sabridu slapjas kājas.
sajutos viena. ļoti ļoti.
muļķigi.
ak, cik sasodīti stulbi,skatīties "zvaigzņu lietu", veleties kaut ko pie katras nokritušās zvaigznes un apzinaties, ka tas tacu ir tikai puteklis.
es sajutos dumja ,kad skatījos debesīs. skatījos tā, itkā kaut ko no tām gaiditu, kaut ko no putekļiem gaidītu....
man palika skumi brīdi, kad apzinājos, ka nav man,kam pateikt "skaties, rekur!!", "Tu redzeji?!", un sajusmā lēkāt vai gorīties guļot uz zemes.
šoreiz es sēdēju uz celma un to domāju : "re,kur vel viena. ah. Tu esi liels puteklis."

-logs tiek atverts līdz pilnibai.
istabā līst ,uz rokām līst, uz palodzes līst,uz krekliņa list, uz zemes līst....
lietus ir elpai. manai.



-novelku zeķes,liedeju kājas,uz palodzes

sēžu pie atverta loga, rietošās saules stari laužas istabā un manas domas kavejas pie Graphis Scripta.
Latviešiem ir savs mazais Sigur ros.
bet es šogad vēlos aizbraukt uz Daugavas ieleju pie Aizkraukles,paklausīties veltījumu Latvijas nacionālajam iezim – šūnakmenim.
divi oļi nav daudz.
es dodos tos meklēt, bet tu sameklē mani un aizved.
lūdzu.


http://www.youtube.com/watch?v=n0TwkOOXTqA&feature=player_embedded

1. es saņemu tādu pozitīvo lādiņu kādam laikam , ka man pat ēst negribasl. Tā gaidīšana un sajūtas, ka viss ir tik Tuvu bet tomēr tik tālu ir kā apreibinošas vielas.
ja es spētu es to visu pateiktu, taču tas nav iespējams , tas vienkārši jājūt.
2. tev blākus esot- laiks paskriez zbiensgaismasātrumā, un man negribas laist Tevi prom. e svarētu sēdēt tev blakus kaut vai dienas divas no vietas, bet ari ar to man nepietiktu. Taču te ir bet.. es negribu pieradināt sevi pie domas par Tevi. es negribu lai pēkšņi man nāktos apjēgt , ka uztveru Tevi kā kko pašsaprotamu. Tā nedrīkst. Tāpēc es līdz brīdim , kad kļūšu "normāla" Turpināšu tevi mīlēt, bet tikai no attāluma.
"Jā e stevi mīlu
tā mazliet un daudz.
Tikai Tu to vēl nezini.
un es ari ne"
Es gribu but tik tuvu tev cik tu to ļausi, bet [un te man nekas tālāk nav pierakstīts, tāpēc varu papildināt ar šodienas situāciju].. bet..es to nemāku tā ,kā to būtu pelnījis Tu.

"(..)man pietrūkst tās vienkāršās pagulēšanas blakus, parunāšanās par eksistenciālām lietām un lietām , kas mūs skar arī caur kaut kādām garīgām plaukstām. Man pietrūkst klusēšanas un acīs skatīšanās, kamēr dzeltenā laternu gaisma apspīd mūsu ķermeņus. Es vēlos bez vārdiem, ar savām vienmēr nosalušajām rokām pieskarties viņa maigajam vaigam, neko nesakot, tikai ļaujot plaukstām slīdēt pār viņa būtību. " es esmu tik nogurusi no sevis.

Día / noche 1.

de que sea demasiado tarde para hablar de algo serio.
que tomó mi sueño? dar de nuevo.
por favor, llévame lejos.
Llévame a la luna.

Un milzīgs ir klusums
Ar kādu es Tevī skatos
P.V.