viņa noslīka gaidot lietu.
Iztrūkst domas sakums, jo man kā Rainim.. viss sākas no vidus.
Un tā nu es sēžu ar sevi pie kafijas krūzes un mēs sarunājamies. Par dzīvi un to, kas pēc tās, par savam iegribām un plāniem. Aprunājam savu ego, kas reiz pa reizei bojā mūs. Un kā tas mūs sagrauž no iekšpuses.
Ieslēdzu klusumu.
Mieram.
Tomēr, pilns klusums mums nav.
Un nekad nebūs.
Jo..
Domas- tās mums tik skaļas.
Tās sašķeļ klusumu.
Un aiziet.
pavisam ir tā, ka nav nekā.
ne prieks, ne satraukums, nekā.
tikai..
melnums iekšā.
tas aizkavejies no rita apciemojuma.
un lietus nav.
bet vajag.
man.
lai ir ko elpot.
salst.
salasi pilnu burcinu sava maigā klusuma un uzdāvini man.
Comments