šeit dzīvo m.

Pieskaroties ūdenim cilvēks viegli apdedzināja pirkstus, pēdas, muguru...
uz ādas jūtami pirmie zilumi, kas vel tikai viegli zem ādas smeldz.
miesu klāj smalki ūdens pilieni,kā miljons mikroskopisku adatu , tie kņudina.


"Kāpēc sievietes ir tādas mazohistes? vismaz viņas divas tadas ir. viņas dara sev pāri. meklē atbildes, kuras, patiesībā jau zin. viņas dzirdēto patiesībā nekad nav gribējušas dzirdēt, lasīto nekad nav gribējušas lasīt un redzeto nekad nav gribējušas redzēt. tomer, lasa, skatās, dzird."

mākslīgi sakustināts ūdens, noskalot rīts.

"viņas sakostiem zobiem rada sev sāpes, izliekoties, ka viss kārtībā. viņas zin, ka rezultās vienmēr būs tas pats : nepareizas domas vai pareizāk , iedomas, asaru kamols, kas gaida lai tam ļautu izritinaties, sirds, kas deg vulkāniskās liesmās, bet tomēr viņas nemainās, spītējot sev."

zilumi joprojām jutami, taču karstais ūdens sāpes nomērdē.
šonakt cilvēks savā zosādas klātajā miesā ir domājis daudz.
ar dvieli noslaukot vēl atlikušās rīta daļas cilvēks aiziet..