šeit dzīvo m.

atnācu atzīmēt, ka 405 by Chief ir mans šīs vasaras hits ( tas, nekas, ka septembris, man joprojām škiet, ka ir vsara)
man liekas, ka šī dziesma smaržo pēc jūras un saulrietiem dzimatja ciemā.
a kas jums šovasar silda sirdi?

šķiet tik interesanti kā strādā kosmoss, nejaušības vai jebkas cits, kas lika mums satikties. vakar aizgājām paskatīties hokeja spēli. pēc spēles palikām uz "afterparty" un pēdējās dziesmas laikā sākām sarunu ar diviem slovākiem.
trīs teikumus vēlāk gan mums, gan viņiem šķita pašsaprotami, ka tālāk dosimies kopā. lai kur tas arī būtu.
dejas, sarunas, smiekli un sajūta, ka esam pazīstami jau sen.
"balles beigās" mēs stāvējām VEF tilta vidū un skatījāmies saullēktu. visi bija priecīgi būt šajā laikā un vietā, lai cik random tas būtu.
tieši tik vienkārši.


"the beauty of meeting strangers" ir tas, kas raksturo manas sajūtas par šo nakti.

satiku viņu.
pieaugušo dzīve ir skarba un mums bija tikai 45 minūtes.
Sēdējām viens otram pretī, runājāmies. es skatījos uz viņu un sapratu, cik ļoti patiesībā man viņa pietrūka.
Vienu brīdi jutu, kā trīc lūpa un riju asaras, bet nē.. es neko neteicu. Savācos un izlikos, ka viss labi.
Atbraucu mājās un nesaprotu, kas tas bija. kas tās par sajūtam?

atvēru cibu, lai uzrakstītu kā jūtos, kas jauns.
jau vairākas stundas nekas jēdzīgs nerakstās.

īsumā:
vakarnakt nevarēju aizmigt.
nemierīgs prāts un visu laiku bija sajūta, ka kaut kas nav labi un man Viņam jāuzraksta, jāpajautā "are you ok?!"
lai kavētu laiku sāku tīrīt telefona atmiņu un uzdūros video, kur viņš man atzinās mīlestībā, video, kur viņš man dzied, video, kur mēs dejojam pie ugusnkura..
un tad es sāku tīt atpakaļ visu, kas pa šo laiku noticis.
atradu ierakstu te cibā.
2019. gada 29. jūlijā es biju pārliecināta, ka tā būs pēdējā reize, kad mēs tiksimies.
kosmosam bija citi plāni.
un tagad brīžiem ir sajūta, ka mēs dzīvojam kādā Rozamundes Pilčeres romānā.
brīžiem.
dzīve iet uz priekšu, bet kad tiekamies ir sajūta, ka mēs mēģinām iepauzēt pārējo pasauli un saprast, kas notiek mūsējā.

šorīt saņēmu atbildi "..not really, same old battles with myself"





ceru, ka man būs biežāk ko teikt cibai.

tikko pamanīju, ka ir pagājis gandrīz gads, kopš pēdējā ieraksta. jāsāk ticēt omei, kas saka, ka uz vecumu laiks paskrien daudz ātrāk.

bet vispār es ienācu te pačīkstēt, ka pēdējā laikā aizvien biežāk aizdomājos par Viņu. Mūsu pirmo vasaru, rudeni katram savā laika zonā, mūsu otro vasaru un vispār visiem jūtu un sajūtu mudžekļiem, kas bija.
Nezinu kāpēc, bet tieši tagad gribas ar Viņu parunāties.

JUL. 28TH, 2020 - rakstīju, ka pietrūkst klinšu un pastizzi brokastīs.
vēl 5 dienas un būs klintis un būs pastizzi.
viena soma, vienvirziena biļete, viens kompanjons.
sasodīts, kā iekšās viss trīc aiz satraukuma. priecīga satraukuma.

hallo!
Kā jums iet?

sēžu uz balkona, pie miesas jau ķeras rudens, mazliet vēsi.
kūp cigarete. un es baidos, un sabēdājos.
un ja nu tā bija klātesamības eiforija un tagad, katram esot savā laika zonā, viss būs pa vecam?
man lūdzu vēl kopīgas naktis zem zvaigžņotām debesīm.

-Not just like that!
-Here on island, everything just like that. It's the path to happiness. You think too much, you get unhappy. (..)

un nevar to izmest no galvas.
pietrūkst klinšu un pastizzī brokastīs.

282 dienas.
282 smaidi.

jau vakar gribējās uzrakstīt, ka man viņa pietrūkst. ļoti pietrūkst.
un pat nevajag, lai viņš ir klātesošs, pietiktu,ja mēs telefoniski parunātos tik pat bieži kā iepriekš. Vai viss jau būtu izrunāts?

*nopūtiņa

šī ir tā drošā vieta, kur var pačīkstēt, kad paliek mazliet skumīgi.
ko darīt, ja iekšās ir tukšums, bet ik pa laikam uznāk dusma?

"Light shall break and bring a bright sky."

apsēžos uz grīdas, nolieku priekšā PC un meklēju īsto backgraound mūziku, lai sāktu rakstīt šo.
un iesprūst sakāmais.
tik daudz emociju vienlaicīgi.
prieks, skumjas, saviļņojums, apjukums, nogurums.

jā, es esmu egoiste un beigu beigās man vajag brīvu telpu un gaisu.
un vispār man vajag citu vidi ilgāk par nedēļu.

šķiet, ka viss beigu beigās beigsies ar salauztu sirdi. ne man.

ja saņemšos es pastāstīšu, kā viss notika...

un te nu mēs esam pēc ~119 dienām.

trijos naktī.
katrs savā pasaules malā.
viņš, manāmi iereibis, krata sirdi.
es, manāmi samiegojusies, mēģinu saprast, ko viņš saka.

visu laiku balansējam starp laika zonām un ikdienu,
skaitām dienas līdz atkal pacelsim glāzes, par mūsu savdabīgo draudzību.

nopirku milzīgu audeklu. sirds grib gleznot kaut ko lielu un melnu.

meklēju otas, atradu vairākas mapes ar vecajām skicēm un darbiem uz mazajiem audekliem.
ou,ko tik es neesmu zīmējusi... un nemaz nav tik slikti kā uz to brīdi šķita.
vajag rāmīšus un nagliņas, lai var pie sienas pielikt.

darbi top un krājas, un man nav tik daudz sienu, kur visu pielikt.
Varbūt, kaut ko laist tautās?

īsumā par nedēļas nogali:

I surrender myself
Into the arms of a beautiful stranger.

..bet sirdij tač' nevar pavēlēt, vai ne?
ja ar prātu viss skaidrs, tad, tas ko saka sirds ir pavisam cits stāsts.
vai ne?
VAI NE?

Skaitu dienas līdz aizbraukšanai un sajūta, ka braucu uz mājām.
Kaut tik uz nedēļu vai divām, bet uz mājām.

Labdien!
Mani sauc M.
Man reizēm ir ļoti bēdīgi un es netieku ar sevi galā.
Tad es braucu uz mežu lasīt grāmatu un vēlāk dušā raudu.
Es cenšos to nevienam neteikt, tikai anonīmi pačīkstu cibai.

Samīļojiet mani
un
Paldies par uzmanību.